piemeeram vareetu aizmirst sevi kaut kur zepchikaa, piemeeram tur parkaa, kur ir ozols ar pazinojumu, ka shis ozols ir vecvecvecteetinsh un tapec miilojams un sargaajams. pagaajushajaa rudenii tur lasiiju tumshi violetas kljavu lapas. manas miiljaakaas, kaa kaut kur dzilji dzilji asiniis, kur pluust neskarta zeme. pasham toreiz bija loti dreegni no nekaa sajuutas, bet veesais lietus patika. un ozols un klavjas lapas, taa ir objektivitaate. bez leemumiem, spriedumiem, domu sadaliijumiem vienkaarshi tiira esme par sevi. taapec miilu kad esmu apklusis iekshaa, apkaartejais kluust tik pilns, nav skjeloshaas un slaanojoshaas praata prizmas. tik atvieglojosha sajuuta, uzzini kaadu nevajadziigu smagumu sevii nes.. nu jaa, taapec forget yourself is the name of the game :)

- kniepata