"Kādā krāsā jūs iedomājaties vientulību? Zilā? Violetā? Šīs krāsas tonim jābūt vismaz vēsam. Taču ne jau vienmēr mums jāseko savu sajūtu stereotipiem. Lūk, viens jauns mīts par vientulību: Piecdesmitajos gados kādas mazas meitenes vecāki daļu sava atvaļinājuma nolēma pavadīt Sočos. Tā kā vilcieni bija pilni un karsti, viņi savu meitiņu nolēma atstāt mājās, Rīgas dzīvoklī. Lai meitene neskumtu, tētis viņai nopirka daudz šokolādes un vafeļu. Tomēr mazā meitene jutās ļoti vientuļa, un turpmāk viņa vientulību vienmēr iztēlojās tieši tā- du vafeļu un šokolādes krāsās. 1987. gada maijā viņa elektriskajā vilcienā brauca uz Jūrmalu un netālu no Imantas stacijas sastapās ar pārsteigumu dzelzceļa līnijas kreisajā pusē kāds bija telpiski realizē- jis viņas vientulību. «Pilnīgi pareizi,» viņas domu uztvēra blakussēdētājs, «Solitude franču (un ari angļu) valodā nozīmē «vientulība».» Agrāk Zolitūde tika saukta par Solitūdi un bija ekstensīvi apbūvēts rajons Rīgas rietumu nomalē, kas patiešām atbilda franciskās izcelsmes nosaukuma nozīmei vientuļa vieta, kur starp koku un krūmu puduriem līdzenās pļavās paslēpušās retas mājas. Kāda bija visraksturīgākā Zolitūdes īpašība? Varbūt tā bija elektrisko vilcienu atbraukšanas un aizbraukšanas diennakts simfonija, ko pavadīja suņu un gaiļu balsis, vai saulrieti aiz Beberbeķu meža? Varbūt Zolitūdei raksturīgāka bija smilšaino pļavu un regulārā Imantas līniju tīkla vēlāk radītā kombinācija? lespējams, ka varētu atrast daudz mītu, leģendu un vēsturisku nostāstu, kas mūs ciešāk saistītu ar šo vietu. Taču Zolitūdes mikrorajona koncepcijas autori nav ļāvušies šādai nostalģijai. Un jāsaka, ka asā dzīvokļu problēma un celtniecības konveijera iespēju samezglojumi neļauj domāt par kaut ko tādu. Tādēļ projekta autori spiesti mums piedāvāt kārtējo industriāli tehniskās re- volūcijas mītu, kuru sērija masveidā tika aizsākta pirms 30 gadiem. Mēs jau esam pieraduši neticēt šiem ZTR mītiem, kuri vēsta par to, ka mašīnas un tehnoloģija var ļoti strauji uzlabot mūsu dzīvi, ka saule, pla- šums un standartveida estētika ir labāki par vēsturisko mantojumu un citām pagātnes paliekām, ka dzīve jaunajos namos ir brīva no visām sociālām kaitēm, ka kaut kas jauns un liels ir labāks nekā vecs un mazs utt. šīs modernisma utopijas izpausmes ir sakompromitējušās, un tādēļ nav nekāds brīnums, ka arī Zolitūdes vērtējumos sastopamas skeptiskas notis.

Uz Zolitūdes mikrorajonu ēnu met iesīkstējusī modernisma rutīna, no kuras projektētājiem nemaz nav viegli atbrīvoties (šī atbrīvošanās diemžēl vismazāk ir atkarīga no pašu arhitektu gribas). Vispirms tas attiecas uz pilnīgu vietas atmosfēras ignorēšanu. Nerespektējot veco infrastruktūru un vecos virzienus, tiek radīts pilnīgi jauns ielu tīkls jaunos leņķos. Dažas vecās ielas pilnīgi likvidētas (piemēram, poētiskā Rikšotāju iela), citas aizsprostotas. Vietās, kur vecā infrastruktūra saglabājas, to kā milzu iekavas ieskauj deviņstāvu 119. sērijas nami: «šie te vecie koki un šīs te vecās mājas ir tikai tā starp citu iekavās, re, kādi mēs esam vareni!» 

Otra modernisma rutīnas izpausme parādās dzīvojamo ēku fasādēs. Tās ir interesantas vienā eksemplārā, taču kopumā līdz šim uzbūvētajā Zolitūdes daļā dominē mājas diagrammas vai mājas mikroshēmas, kuru tēls gan ir visnotaļ elektronisks, taču neliecina par iespējām tās īsti cilvēcīgi apdzīvot. Tas pats sakāms arī par vafeļu un šokolādes toņiem, šis salikums nebūt nav slikts, taču ne jau tik plaši: Leiputrija ir laba īsu brīdi, bet šeit jau sāk izskatīties pēc ilgas pārēšanās. lespējams, ka vieglāk ir pieļaut šādu kolo- ristiski ekoloģisku agresiju nekā regulāri pārkārtot paneļu apdares konveijera darbību, bet vai pēc divdesmit trīsdesmit gadiem kāds to spēs saprast?"

Hardijs Lediņš (Literatūra un Māksla nr.29 (17.07.1987)