Pirms pāris nedēļām ievēroju grāmatu ar brīnišķīgām un ļoti skaistām ilustrācijām. Tā nu izlasīju Marjas Lundes grāmatu "Sniega māsa". Tik labi saprotu, ka cilvēkiem lielās skumjās pazūd vārdi. Paliek tikai īsi, aprauti teikumi par laikapstākļiem. Arī viņu būtība sastingst, paliek tikai tas, kas vajadzīgs funkcionēšanai. Un no malas šķiet, ka viņi vairs nav paši, tikai tēlo sevi. Un tādā stāvoklī arī svētkus neviens vairs neprot svinēt. Tagad ļoti, ļoti gribu izlasīt rakstnieces pārējās grāmatas tulkojumos. Gan Saules sargātāju, gan Bišu vēsturi.