"Viņi dzīvoja dīvainā laikā. Visur uzliesmoja kari un konflikti, nelegāli komunisti kala slepenus plānus. (..) Pirms dažām nedēļām Tūne bija redzējis četrus jaunus vīriešus garos, melnos mēteļos kādu rītu paceļam roku Hitlera sveicienā pie Jaunā studentu nama.

Bija dienas, kad šķita, ka pavasara gaisma pazūd, it kā cilvēcei vairs netiktu dāvātas vasaras. Tādās dienās Tūne jutās mokoši nederīgs, gluži kā Čaplina klaidonis "Modernajos laikos", vai tā, it kā būtu iekļuvis kādā Žila Verna mašīnā, kas aizvedusi uz laikmetu, kurā viņš neiederas, ēru, kur vērtē tikai fizisku spēku. Uz laiku, kas prasa bezdomu drosmi no visiem un ikviena.

Drosme nekad nav bijusi Tūnes stiprā puse. Viņa specialiāte bija analīze un pārdomas.

Jautājums tikai, vai tās kādam vēl vajadzīgas.

Tagadni apvēdīja kaut kāds sens smārds, un Tūnem bija aizdomas, ka tā ir gaidāmo upuru smaka.

Kad viņš jaunībā studēja jurisprudenci, apkārt plauka cerība, ka cilvēki, kas bijuši vienkārši pavalstnieki, pamazām kļūst par pilntiesīgiem pilsoņiem. "Beidzot," ļaudis teica cits citam, un šāda sajūta valdīja gandrīz visā Eiropā, tā bija daļa no jaunās lietišķības, no gurduma pēc lielā slaktiņa.

Karam vairs neuzticējās kā risinājumam. Ļaudis izvēlējās ticēt, ka cilvēks var mainīties.

Bet tagad atkal bija pieprasīts kvēls naids pret īstiem un iedomātiem ienaidniekiem.

Un beznosacījuma mīlestība pret mītisku, sievišķotu dzimteni, tikpat akla un bezcerīga kā kurmja mīlestība pret savu alu.

Jaunava Somija. Māte Zviedrija. Nacistu frāzes par sievieti kā svarīgāko vācu mantojuma glabātāju. Un kas cits gan vīdēja aiz Staļina prasības pēc reālisma mākslā un rūpnieciskiem varoņdarbiem, ja ne Māte Krievija, kuru Ļeņins bija centies aprakt.

Ko gan vēl citu tas varēja nozīmēt, ja ne to, ka miljoniem jaunu vīriešu līķu atkal tiks aprakti zemē pie kaujas lauka, tik tuvu virskārtai, ka šīs vietas odīs pēc līķiem vēl desmitiem gadu pēc tam. Jautājums tikai, kad šī upurēšana sāksies.

Tomēr Tūne negrasījās padoties. Brīvdomība bija viņa dzīvinošais gars, pasaules uzskats, uz kuru viņš gājis daudzus garus gadus, viņš to mierīgā veidā aizstāvēs tik ilgi, kamēr vien dzīvos.

Un, par spīti visam, drīz pienāks vasara ar jūru, šērām un vasaras māju."

Šells Vesto "Trešdienu klubs"