1
Es eju pa ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es tajā iekrītu.
Esmu pazudis… Man nav cerību.
Tā nav mana vaina.
Lai tiktu ārā, paiet ļoti ilgs laiks.

2
Es eju pa to pašu ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es izliekos, ka es to neredzu.
Es atkal tajā iekrītu.
Es nevaru noticēt, ka esmu atkal tai pašā vietā.
Bet tā nav mana vaina.
Atkal – lai tiktu ārā, vajag ļoti daudz laika.

3
Es eju pa to pašu ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es to redzu.
Es atkal tajā iekrītu…cik neparasti!
Manas acis ir vaļā.
Es zinu, kur es esmu.
Tā ir mana vaina.
Es kāpju ārā nekavējoties.

4
Es eju pa to pašu ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es apeju tai apkārt.

5
Es eju pa citu ielu.

http://psih.lv/pieci-soli/

Man ieteica pēc iespējas biežāk turēt acis vaļā, lai es arī pret fiziski redzamo realitāti būtu vērīgāka. Tas, protams, ikdienas saskarsmē ļoti nogurdinoši, taču es daru tik, cik iespējams. Praktizēju arī skatīšanos acīs. Tas ir pirmais solis, lai varētu cilvēkus pielaist sev tuvāk, ļaujot viņiem ienākt manā aizsargaplī.