木
28 May 2009 @ 05:15 pm
Tāda sajūta, ka man nozagta dzīve. Ne tikai pagātne  
Nesaprotu, kāpēc man tik svarīgi pateikt savas domas, ja tās tāpat nav noturīgas un ātri mainās. Pateikt savas domas nebūt nenozīmē to, ka es vēlētos, lai otrs domātu tāpat. Tā tikai ir izmisīga vēlme izteikt sevi, lai nepazustu otrā. Gribas, lai otrs dzirdētu. Dzirdētu, kā tas ir man. Un ideālā gadījumā saprastu. Nepieņemtu, taču sapastu. Bet laikam ir tā, ka otrs tikai vēlas dzirdēt savu atbalsi manī. Es neprotu būt ēna. Vai tiešām sarunā ar citiem nevienam neinteresē tavas domas? Pat ja tā sbūtu aplamas. Kāpēc gan jākļūst par otra atbalsi? Tikpat labi varētu sarunāties ar sienu. Viņa visu atkārtos vārds vārdā. Vai imaginārajiem draugiem, kurus pats vari izgudrot. Dzīvs cilvēks nav auklā raustāma lellīte. Kāpēc nemeklēt citos viņus pašus nevis savu atspulgu?