es par to nekad ne ar vienu nerunāju.
Nezinu, kāpēc tā. Vai tas ir normāli.
Vienkārši dzīvoju. Mazs cilvēciņš, praktiski neredzams kāto savās ikdienas gaitās. Sapņo, mīlē, strādā, dzied vannā. Un kādā pilnīgi nepiemērotā brīdī kā pa pieri kāds ieblieztu. Sāpes. Plēš pušu, žņaudz nost.
Ir jau pagājis pietiekami ilgs laiks. Bet vienmēr fonā ir sāpes. Jau pierastas, nemanāmas, tikai brīžam dod par sevi ziņu.
Zaudēt kādu tik tuvu cilvēku un zināt, ka nekad, nekad, nekad vairs viņu neredzēšu. Tas ir kā tajā sapnī, kurš mani vajāja. Pamostos un zinu, ka kādu ļoti, ļoti mīlēju. Tā, ka elpu rauj ciet. Un zinu, ka vairs nekad neredzēšu. Ja vien atkal nesatikšu sapnī.
Cik ilgi pienākas skumt un kad tas ir jābeidz, lai sevi nepiebeigtu?
Es nerunāju par to ne ar Madu, ne mammu, ne Aņku. Es zinu, ka viņām sāp. Bet mēs klusējam. Un izliekamies, ka viss ir kārtībā. Saudzējam viena otru. Tik reiz Mada ierunājās, ka viņa reizēm cer, ka reiz pamodīsies un visi pēdējie gadi būs bijuši tikai murgs.
Andrejs un viņa četras meitenes.
