Dzestrs rīts. Mazliet salti. Tāpat kā pirms pāris gadiem.
Tādā pašā rītā mēs ar Aņku stāvējām uz Annas muižas tilta. Ilgi knibinājāmies ap kārbu. Negribējās runāt.
Beidzot mums izdevās tikt galā ar vāku. Aņka pārliecās pār tiltu un izbēra pelnus virs ūdens. Man uz mirkli aizrāvās elpa. Pelni, vēja pūsti, lēnām nosēdās uz ūdens un straume tos maigi apskāva. Kad beidzot atkal varēju elpot, Salacai un Andrejam dāvināju baltu rozi. Beidzot brīvības sajūta. Tik nez kurš bija tas atbrīvotais- mēs vai viņš.
Tā mēs izpildījām tēta pēdējo gribu- izkaisīt viņa pelnus no iemīļotās makšķerēšanas vietas- Annas muižas tilta , austrumu vējam pūšot uz jūru.
Tādā pašā rītā mēs ar Aņku stāvējām uz Annas muižas tilta. Ilgi knibinājāmies ap kārbu. Negribējās runāt.
Beidzot mums izdevās tikt galā ar vāku. Aņka pārliecās pār tiltu un izbēra pelnus virs ūdens. Man uz mirkli aizrāvās elpa. Pelni, vēja pūsti, lēnām nosēdās uz ūdens un straume tos maigi apskāva. Kad beidzot atkal varēju elpot, Salacai un Andrejam dāvināju baltu rozi. Beidzot brīvības sajūta. Tik nez kurš bija tas atbrīvotais- mēs vai viņš.
Tā mēs izpildījām tēta pēdējo gribu- izkaisīt viņa pelnus no iemīļotās makšķerēšanas vietas- Annas muižas tilta , austrumu vējam pūšot uz jūru.