Jau pagājušās nedēļas sākumā ar Sašu nolēmām sestdien braukt uz Kolku. Ekspotīcijā.
Sestdien protams, ka aizgulējos un uz Sašas zvanu par to, ka ārā mežonīgi auksts un viņš principā ir klāt, reaģēju ar mežonīgu lēcienu iz gultas. Stāvu izpūrusi pie skapja un nevaru atrast ziemas drēbes. Rezultātā abi izskatījāmies kā ziemas pārsteigti Rīgas stulbenīši. Es kašmira mētelī un kedās. Saška izskatījās sapūties, jo bij uzvilcis 3 džemperus vienu virs otra, kedās ievilcis vilnas zeķes un drūmi šņaukājās.
Tā nu devāmies ceļā. Apraudzījām kaitotājus Bērciemā. Saškas vasarnīcu, kur man tā vien gribējās palikt zvilnam šūpuļtīklā priežu meža viducī un klausīties jūras šalkoņu.
Kolkā ietrāpījām uz vietējās pensionāru biedrības koncertu. Aizkustinoša dziedāšana sintezatora pavadībā, kuru izbrīnīti klausījās 7. BMW tusa dalībnieki ar šnabja pudelēm rokās un aci katru uz savu pusi.Jūra bij brīnumskaistā zaļganpelēkā krāsā, vējš mežonīgs un viss bij pa smuko. Pa pludmali vazājās 2 vīriņi. Vienam metāla detektors otram lāpsta. Apslēptā manta?
Bet vispār šis ir sēņošanas stāsts. Jau vasarnīcā pilns pagalms ar sēnēm. Atpakaļceļā Kolkas veicī iepirkām 2 nažus un milzīgus rozā dāvanu maisus. Man tika ar kaķi, Sašam ar rozēm. Nosaucām sevi par spontānajiem sēņotājiem un bridām mežā. Man tāpat kā vienam no Latviešu stāstu varoņiem ir tikai 2 sēnes- gailenes un bērzlapes. Pārējās nepazīstu un negribu noindēties. Tā nu lasīju tik šīs. Staigāju pa mežu, dungāju dziesmiņu, lasu sēnes. Kamēr aci pret aci nesadūros ar milzu zirnekli, kurš savus tīklus bij savilcis starp kokiem tieši manu acu augstumā. Mirkli kliedzu šim sejā, aizgaiņāju tīklus ar savu kaķu maisu un spiegdama skrēju projām. Laikam šī tikšanās ar sātana labo roku mani tā satrieca , ka kļuvu neuzmanīga. Griežot kārtējo sēni, iešņāpu pirkstā līdz kaulam. Nekad nebij iedomājusies, ka no viena pirksta tā var gāzties asinis. Kamēr tiku līdz mašīnai, izskatījos kā biedējošs personāžs no Doktora Kaligari kabineta.
Sēžu uz celma, ēdu brūklenes un gaidu Sašu. Nav. Nav. Joprojām nav. Lai tiktu pie telefona, man jāizsit mašīnas stikls. Bet ja Saša tomēr atradīsies, tad viņš par šitādu izgājienu nositīs mani. Nostājos uz celma, izkliedzu vējā Sašas vārdu. Velti. Aiz muguras nokrakšķ zars. Nelabi iebēcos. Garām, aizdomīgi lūrēdams, paiet večuks ar mugursomu, kurā kā reiz ietilptu mana izmēra spontānais sēņotājs.
Par laimi Saša atradās, nomazgājām manu roku, aptinām ar salvetēm un braucām uz Rīgu.
Mājās gan gatavojot sēnes ar to briesmīgi aso jauno sēņu nazi pārgriezu vēl vienu pirkstu. Un atkal asiņu jūra.
Bet par to mani vārda dienas viesi jau svētdienas rītā tika cienāti ar gaileņu omleti un maniem sēņotāja stāstiem.
Sestdien protams, ka aizgulējos un uz Sašas zvanu par to, ka ārā mežonīgi auksts un viņš principā ir klāt, reaģēju ar mežonīgu lēcienu iz gultas. Stāvu izpūrusi pie skapja un nevaru atrast ziemas drēbes. Rezultātā abi izskatījāmies kā ziemas pārsteigti Rīgas stulbenīši. Es kašmira mētelī un kedās. Saška izskatījās sapūties, jo bij uzvilcis 3 džemperus vienu virs otra, kedās ievilcis vilnas zeķes un drūmi šņaukājās.
Tā nu devāmies ceļā. Apraudzījām kaitotājus Bērciemā. Saškas vasarnīcu, kur man tā vien gribējās palikt zvilnam šūpuļtīklā priežu meža viducī un klausīties jūras šalkoņu.
Kolkā ietrāpījām uz vietējās pensionāru biedrības koncertu. Aizkustinoša dziedāšana sintezatora pavadībā, kuru izbrīnīti klausījās 7. BMW tusa dalībnieki ar šnabja pudelēm rokās un aci katru uz savu pusi.Jūra bij brīnumskaistā zaļganpelēkā krāsā, vējš mežonīgs un viss bij pa smuko. Pa pludmali vazājās 2 vīriņi. Vienam metāla detektors otram lāpsta. Apslēptā manta?
Bet vispār šis ir sēņošanas stāsts. Jau vasarnīcā pilns pagalms ar sēnēm. Atpakaļceļā Kolkas veicī iepirkām 2 nažus un milzīgus rozā dāvanu maisus. Man tika ar kaķi, Sašam ar rozēm. Nosaucām sevi par spontānajiem sēņotājiem un bridām mežā. Man tāpat kā vienam no Latviešu stāstu varoņiem ir tikai 2 sēnes- gailenes un bērzlapes. Pārējās nepazīstu un negribu noindēties. Tā nu lasīju tik šīs. Staigāju pa mežu, dungāju dziesmiņu, lasu sēnes. Kamēr aci pret aci nesadūros ar milzu zirnekli, kurš savus tīklus bij savilcis starp kokiem tieši manu acu augstumā. Mirkli kliedzu šim sejā, aizgaiņāju tīklus ar savu kaķu maisu un spiegdama skrēju projām. Laikam šī tikšanās ar sātana labo roku mani tā satrieca , ka kļuvu neuzmanīga. Griežot kārtējo sēni, iešņāpu pirkstā līdz kaulam. Nekad nebij iedomājusies, ka no viena pirksta tā var gāzties asinis. Kamēr tiku līdz mašīnai, izskatījos kā biedējošs personāžs no Doktora Kaligari kabineta.
Sēžu uz celma, ēdu brūklenes un gaidu Sašu. Nav. Nav. Joprojām nav. Lai tiktu pie telefona, man jāizsit mašīnas stikls. Bet ja Saša tomēr atradīsies, tad viņš par šitādu izgājienu nositīs mani. Nostājos uz celma, izkliedzu vējā Sašas vārdu. Velti. Aiz muguras nokrakšķ zars. Nelabi iebēcos. Garām, aizdomīgi lūrēdams, paiet večuks ar mugursomu, kurā kā reiz ietilptu mana izmēra spontānais sēņotājs.
Par laimi Saša atradās, nomazgājām manu roku, aptinām ar salvetēm un braucām uz Rīgu.
Mājās gan gatavojot sēnes ar to briesmīgi aso jauno sēņu nazi pārgriezu vēl vienu pirkstu. Un atkal asiņu jūra.
Bet par to mani vārda dienas viesi jau svētdienas rītā tika cienāti ar gaileņu omleti un maniem sēņotāja stāstiem.