No bijušā drauga man laiku pa laikam pietrūkst tikai viens. Viņa dēls.
Pateicoties viņam es domāju, ka ja man kādreiz būs dēls, tas varētu būt pat ļoti jauki. Pirms tam man bij tikai vāja nojausma par puišu pasauli. Un vienmēr smējos, ka mans dēls noteikti būtu baletdejotājs, kurš savai meitenei teiks - Mammiņa visu dara labāk ...hehehe
Pirmo reizi satikāmies manā vārda dienā, kura tradicionāli tika svinēta brokastu formātā Karambā. Me un man trakā famīlija. Viņš ieradās ar skaistu rozi, tāds bik sakautrējies. Bet jau pēc mirkļa pļāpāja un dalīja savu vistu ar Aņku, kura centās lauzt viņa labo audzināšanu, apgalvojot, ka pārāk bieža roku mazgāšana sagraus viņa imunitāti.
Nu un tā mēs sadraudzējāmies. Kopā pavadījām daudz laika, jo tētis mūždien bij aizņemts pelnot lielo piķi. Ja kāda forša multene, tad obligāti jāskatās kopā. Jo mums vienāda humora izjūta un esam Šreka, Madagaskaras un Vāģu fani. Viņš man mācīja spēlēt basketbolu (es varot būt laba spēlētāja, jo pareizi metot bumbu), lika lasīt žurnālu Forsāža un kaut kādus mistiskus auto testa katalogus, kuri iedzina mani šausmās. Tjūnētie auto- ņifig nesapratu, bet viņš kā traks uz to. Mūsu saruna kaut kādā izbraucienā:
- kā tev šitie diski?
- es jau neko nesaprotu no šitās padarīšanas, bet tīri subjektīvi man liekas nedaudz pārspīlēti.
- tīri subjektīvi (stiepjot jokainos vārdus) tev laikam taisnība.
Es viņu saslimdināju ar suņiem. Un nepārtraukti klausījos par to, kādus suņus viņš šodien redzējis un kas tā pa sugu un ko tādi ēd. Un iemācīju taisīt auskarus. Un laiku pa laikam man izdevās piespiest viņu lasīt grāmatas. Mums abiem patika parkos rīkot sacensības ar mašīnām, nu tām ar pulti vadāmajām. Kopā šausmās brēcām amerikāņu kalniņos un spiedzām par medūzām pludmalē.
Nepārprotiet, manī nebija nekāda mātes instinkta vai kā tāda. Es vienkārši biju atradusi draugu, kurš mani pieņem tieši tādu, kāda esmu. Ar visām manām vājībām, bailēm un dīvainībām. Un vecuma atšķirība mums nebija svarīga.
Kādu dienu sazvanoties ar viņa tēti, noklausījos par to, ka atkal daudz darba un nezin kad atbrīvosies un visu jau iepriekš zināmo tekstu.
Sīkais man saka - tētis atkal dusmīgs?
- mhm..
- un tu jūties vainīga, vai ne?
- nu jā /neizpratnes pilnām acīm skatos uz šo/
- nu es ar tā bieži jūtos. vainīgs. un ko tu tad parasti dari?
- reizēm paraudu un tā
- hehehe... nu jā, bet tu jau meitenīte. tas ir normāli.
Tas lūk bij stāsts par skaistu draudzību. Un brīnišķīgu cilvēku, ar kuru reiz nejauši krustojās mans ceļš.
Pateicoties viņam es domāju, ka ja man kādreiz būs dēls, tas varētu būt pat ļoti jauki. Pirms tam man bij tikai vāja nojausma par puišu pasauli. Un vienmēr smējos, ka mans dēls noteikti būtu baletdejotājs, kurš savai meitenei teiks - Mammiņa visu dara labāk ...hehehe
Pirmo reizi satikāmies manā vārda dienā, kura tradicionāli tika svinēta brokastu formātā Karambā. Me un man trakā famīlija. Viņš ieradās ar skaistu rozi, tāds bik sakautrējies. Bet jau pēc mirkļa pļāpāja un dalīja savu vistu ar Aņku, kura centās lauzt viņa labo audzināšanu, apgalvojot, ka pārāk bieža roku mazgāšana sagraus viņa imunitāti.
Nu un tā mēs sadraudzējāmies. Kopā pavadījām daudz laika, jo tētis mūždien bij aizņemts pelnot lielo piķi. Ja kāda forša multene, tad obligāti jāskatās kopā. Jo mums vienāda humora izjūta un esam Šreka, Madagaskaras un Vāģu fani. Viņš man mācīja spēlēt basketbolu (es varot būt laba spēlētāja, jo pareizi metot bumbu), lika lasīt žurnālu Forsāža un kaut kādus mistiskus auto testa katalogus, kuri iedzina mani šausmās. Tjūnētie auto- ņifig nesapratu, bet viņš kā traks uz to. Mūsu saruna kaut kādā izbraucienā:
- kā tev šitie diski?
- es jau neko nesaprotu no šitās padarīšanas, bet tīri subjektīvi man liekas nedaudz pārspīlēti.
- tīri subjektīvi (stiepjot jokainos vārdus) tev laikam taisnība.
Es viņu saslimdināju ar suņiem. Un nepārtraukti klausījos par to, kādus suņus viņš šodien redzējis un kas tā pa sugu un ko tādi ēd. Un iemācīju taisīt auskarus. Un laiku pa laikam man izdevās piespiest viņu lasīt grāmatas. Mums abiem patika parkos rīkot sacensības ar mašīnām, nu tām ar pulti vadāmajām. Kopā šausmās brēcām amerikāņu kalniņos un spiedzām par medūzām pludmalē.
Nepārprotiet, manī nebija nekāda mātes instinkta vai kā tāda. Es vienkārši biju atradusi draugu, kurš mani pieņem tieši tādu, kāda esmu. Ar visām manām vājībām, bailēm un dīvainībām. Un vecuma atšķirība mums nebija svarīga.
Kādu dienu sazvanoties ar viņa tēti, noklausījos par to, ka atkal daudz darba un nezin kad atbrīvosies un visu jau iepriekš zināmo tekstu.
Sīkais man saka - tētis atkal dusmīgs?
- mhm..
- un tu jūties vainīga, vai ne?
- nu jā /neizpratnes pilnām acīm skatos uz šo/
- nu es ar tā bieži jūtos. vainīgs. un ko tu tad parasti dari?
- reizēm paraudu un tā
- hehehe... nu jā, bet tu jau meitenīte. tas ir normāli.
Tas lūk bij stāsts par skaistu draudzību. Un brīnišķīgu cilvēku, ar kuru reiz nejauši krustojās mans ceļš.