 | |
|
fui. Tikai pāris stundas Rīgā un jau galvas sāpes no šitā netīrā gaisa. brrrrrrr... Lūk atlaidīšu visus deputātus nafig, ja neuzlabos gaisa kvalitāti Rīgā. Sestdien jau parādīju savu pilsonisko nostāju un aizgāju novēlēt. Kā jau trakai lauku tantei pienākas . Baltā blūzītē. /uzliek respiratoru un aizbrauc saulrietā uz Agenskalnu/ |
|
| |
|
Un ko man tagad darīt?
Ir man tāds slepenais know how. Draugi iesaka to ierakstit un pēc tam tirgot, lai jaunatne apgūst māku, kamēr es vēl dzīva. Tātad ierodamies būvmateriālu veikalā. Bezpalīdzigā paskatā izejam cauri plauktu rindām. Uzmanība pievērsta. Kad parādās izpalīdzīgais jauneklis, midžinam skropstas, smaidam un stāstam savu problēmu. Un beigās, naivi smaidot, skatamies jauneklim acīs un izdvešam: "Un ko lai es tagad daru? " Nu vārdu sakot-tad tik sākas. Un atliek tik gaidit , kad skrpostu plivināšana materializēsies visas iespējamās palīdzības un atlaižu veidā. Tā es sestdien Imkas mammai palīdzēju kār'tejos materiālus dzīvokļa remontam iepirkt. Apguvu pamatiemanas krāsu jaukšanas iepariktes darbināšanā. Uzmērīju visus cimdus, aizsargbrilles, respiratorus,izcilāju pusi veikala urbju, otu, stangu. Nu interesanti. tiešām. Un pārdevējs ar jauks mums gadījās- visu man izrādīja un apskaidroja. Atnāku mājās un saprotu , no kā man tas talants iedzimis. Santehniķis pieslēdz mums veļasmašīnu un vienlaicīgi runājas ar omi. Beibei 80 gadu, bet acis mirkšķina, savus rudos matus bužina un smej tādu dīvainu, koķetējošu smiekliņu. Un ik pa laikam santehniķa varoņteikas par to, kā viņš ar milzu plūdiem un caursprāgušām trubām cīnījies, paplidina ar veikli iespraustām frāzēm: - Nē, nu fantastika! "Sausmas-un ko Jūs??? Neticami, ka jūs spējāt to paveikt!!! Vēl vienu pīrādziņu? Un kafiju baltu? Jēziņ, tiešām to bija iespējams salabot? Noliecu galvu omes priekšā. Koketka nezemnaja moja. |
|