Ja neciemojos savā mīļajā piejūras pilsētā, tad pārējo brīvo laiku bērnībā pavadīju pārdesmit kilometrus no jūras, dziļu mežu ielokā. Blakus visā savā krāšņumā Salaca. No tuvākās pieturas 6 kilometri jāiet pa meža ceļu, lai nokļūtu mūsu „Briedīšu” mājās.
To saimnieki bija Nellija un Eidis. Mana stāsta laikā abiem bija ap 60 gadiem. Nellija skaļa, bļaustīga tante ar sievietei neraksturīgu spēku un nešpetnu raksturu. Eidis savā vecumā joprojām žilbinoši skaists ar sniegbaltiem matiem, labsirdīgs un vienmēr smējās. Pirtī veica eksperimentus ar kandžu. Viņam bieži sāpēja galva, tāpēc kandža viņa dzīvi padarīja vieglāku. Tur es pirmo reizi uzzināju, ka spirtu varot uztaisīt da no jebkā, pat zirņiem. Un vēl viņam nebija gali 2 pirkstiem- zirgs jaunībā esot nokodis. Tāpēc es vienmēr ievēroju Eidonkuļa bausli-zirgu barot tikai no plaukstas.
Vēl Briedīšos dzīvoja Valdis- Nellijas tantes jukušais māsas dēls. Kādreiz izcils fiziķis. Jaunībsdienās dienēja PSRS slepenajos objektos. Kad dienesta laiks jau gāja uz beigām, šamējie uzzināja, ka Valda mamma ir emigrējusi uz Ameriku un lai nu šausmīgi slepenā informācija nenonāku komunisma pretinieku rokās, Valdim iedeva kādu dīvainu špricīti. Mājās viņš atnāca jau krietni tērēts un visu savu dzīvi pavadīja laukos , apkrāvies ar grāmatām. Man patika pie viņa sēdēt, jo viņš visas manas iracionālās bērna sajūtas prata salikt pa plauktiņiem. Sak, nav nekā neizskaidrojama šajā pasaulē- visam pamatā ir elementāra fizika, bērniņ.
Tā nu mēs tur dzīvojām, mežu ielenkumā, zvēri un cilvēki.
Kā jau teicu, tad līdz veikalam bija ļoti tālu jāiet. Tāpēc reizi nedēļā mūs apciemoja autoveikals. Tuvākā tā pietura bija aiz meža, blakus Salacai „Saulkalnos”. Tad jau krietnu stundu iepriekš tur savācās visu apkārtējo māju iemītnieki, lai paklačotos un labi pavadītu laiku. Es nezin kā toreiz tā nācās, ka mana mamma un visi pārējie jau bij pie Saulkalniem- gāja ar kājām pāri pļavām, jo tā tuvāk. No mājām ar ratiem kā pēdējās izbraucām mēs ar Nelliju.
Pa ceļam notika nenovēršamais. Satikām Nellijas nāvīgo ienaidnieku-Valliju. Kur tas naids radies- nezinu, bet tas sekoja abiem sievišķiem jau no kolhoza laikiem, kad tur kaut kādi teļi nebij sadalīti vai kā. Apogeju šis strīds sasniedza, kad Vallija noindēja mūsu skaisto vilku suni Džeku, kas piesmēja Vallijas kuci aš saimnieces acu priekšā.
Nu tātad iedomājieties - pie Saulkalniem visi sēž piesaulīte, pļāpā. Tad apklust, jo no priežu sila ceļa puses sāk skanēt dīvaini trokšņi. Tie tuvojas. Vispirms parādās mūsu suņi, pārrīklēs riedami un kaukdami. Pēc tam saulaino meža ceļu apņem ļaunu vēstošs putekļu mākonis. Un tad parādāmies mēs. Jūs tak noteikti esat redzējuši The Fast and the Furious. Nu tad es jums saku- tas viss ir bērna šļupsti, salīdzinot ar to skatu, ko todien pieredzēj autoveikala šopperi. No putekļu mākoņa iznirst divi pajūgi, kuros stāvus (!!!!) savus zirgus uzmundrinādamas ar griezīgiem „ heijā” kliedzieniem Nellija ar Valliju sacenšas, kurai piederēs pasaule un šis lauku ceļš. Groži rokās, vālē pa zirgiem, vienlaikus saukdamas labāko latvju lamu vārdu klasiku. Ātrums nenormāls, zirgi putās, koris pie Saulkalniem brēc: ”Tas takš dullaš Nellis!!! Un Vallij` ar!!!! Un bērns!!!”. Nu jā, tas bērns bij es. Izbolītām acēm un putekļu pilnu rīkli.
Tā nu mēs ienesāmies Saulkalnu pagalmā un grandiozi finišējām kā pirmās. Ar maziem ekstŗīma elementiem, jo mūsu ratus pagalmā bremzējot bik sanesa un tie ietriecās kūts sienā un no tās uz autoveikala apmeklētāju galvām sabira visādi loriņi, kuri parasti ir uz kūts sienām sakarināti.
Lieki teikt, ka es biju sajūsmā. Bet ģimenes padome turpmāk uz autoveikalu sūtīja tikai mani ar Eidi un tačku.
To saimnieki bija Nellija un Eidis. Mana stāsta laikā abiem bija ap 60 gadiem. Nellija skaļa, bļaustīga tante ar sievietei neraksturīgu spēku un nešpetnu raksturu. Eidis savā vecumā joprojām žilbinoši skaists ar sniegbaltiem matiem, labsirdīgs un vienmēr smējās. Pirtī veica eksperimentus ar kandžu. Viņam bieži sāpēja galva, tāpēc kandža viņa dzīvi padarīja vieglāku. Tur es pirmo reizi uzzināju, ka spirtu varot uztaisīt da no jebkā, pat zirņiem. Un vēl viņam nebija gali 2 pirkstiem- zirgs jaunībā esot nokodis. Tāpēc es vienmēr ievēroju Eidonkuļa bausli-zirgu barot tikai no plaukstas.
Vēl Briedīšos dzīvoja Valdis- Nellijas tantes jukušais māsas dēls. Kādreiz izcils fiziķis. Jaunībsdienās dienēja PSRS slepenajos objektos. Kad dienesta laiks jau gāja uz beigām, šamējie uzzināja, ka Valda mamma ir emigrējusi uz Ameriku un lai nu šausmīgi slepenā informācija nenonāku komunisma pretinieku rokās, Valdim iedeva kādu dīvainu špricīti. Mājās viņš atnāca jau krietni tērēts un visu savu dzīvi pavadīja laukos , apkrāvies ar grāmatām. Man patika pie viņa sēdēt, jo viņš visas manas iracionālās bērna sajūtas prata salikt pa plauktiņiem. Sak, nav nekā neizskaidrojama šajā pasaulē- visam pamatā ir elementāra fizika, bērniņ.
Tā nu mēs tur dzīvojām, mežu ielenkumā, zvēri un cilvēki.
Kā jau teicu, tad līdz veikalam bija ļoti tālu jāiet. Tāpēc reizi nedēļā mūs apciemoja autoveikals. Tuvākā tā pietura bija aiz meža, blakus Salacai „Saulkalnos”. Tad jau krietnu stundu iepriekš tur savācās visu apkārtējo māju iemītnieki, lai paklačotos un labi pavadītu laiku. Es nezin kā toreiz tā nācās, ka mana mamma un visi pārējie jau bij pie Saulkalniem- gāja ar kājām pāri pļavām, jo tā tuvāk. No mājām ar ratiem kā pēdējās izbraucām mēs ar Nelliju.
Pa ceļam notika nenovēršamais. Satikām Nellijas nāvīgo ienaidnieku-Valliju. Kur tas naids radies- nezinu, bet tas sekoja abiem sievišķiem jau no kolhoza laikiem, kad tur kaut kādi teļi nebij sadalīti vai kā. Apogeju šis strīds sasniedza, kad Vallija noindēja mūsu skaisto vilku suni Džeku, kas piesmēja Vallijas kuci aš saimnieces acu priekšā.
Nu tātad iedomājieties - pie Saulkalniem visi sēž piesaulīte, pļāpā. Tad apklust, jo no priežu sila ceļa puses sāk skanēt dīvaini trokšņi. Tie tuvojas. Vispirms parādās mūsu suņi, pārrīklēs riedami un kaukdami. Pēc tam saulaino meža ceļu apņem ļaunu vēstošs putekļu mākonis. Un tad parādāmies mēs. Jūs tak noteikti esat redzējuši The Fast and the Furious. Nu tad es jums saku- tas viss ir bērna šļupsti, salīdzinot ar to skatu, ko todien pieredzēj autoveikala šopperi. No putekļu mākoņa iznirst divi pajūgi, kuros stāvus (!!!!) savus zirgus uzmundrinādamas ar griezīgiem „ heijā” kliedzieniem Nellija ar Valliju sacenšas, kurai piederēs pasaule un šis lauku ceļš. Groži rokās, vālē pa zirgiem, vienlaikus saukdamas labāko latvju lamu vārdu klasiku. Ātrums nenormāls, zirgi putās, koris pie Saulkalniem brēc: ”Tas takš dullaš Nellis!!! Un Vallij` ar!!!! Un bērns!!!”. Nu jā, tas bērns bij es. Izbolītām acēm un putekļu pilnu rīkli.
Tā nu mēs ienesāmies Saulkalnu pagalmā un grandiozi finišējām kā pirmās. Ar maziem ekstŗīma elementiem, jo mūsu ratus pagalmā bremzējot bik sanesa un tie ietriecās kūts sienā un no tās uz autoveikala apmeklētāju galvām sabira visādi loriņi, kuri parasti ir uz kūts sienām sakarināti.
Lieki teikt, ka es biju sajūsmā. Bet ģimenes padome turpmāk uz autoveikalu sūtīja tikai mani ar Eidi un tačku.