Vakar vēlu naktī kādā tv sižetā par mūsdienu kino Latvijā pāris sekunžu no cūkas kaušanas ainām. Kaut kāda dokumentālā filma. Ak Dies, kā tas nabaga dzīvnieks spiedza. Vēl tagad ausēs skan. Un pēkšņi vairs negribas nekādu gaļu.
Veģetāriete biju krietnu laiku. Laikam man tas no vecmāmiņas , kura visu savu apzinīgo mūžu dzīvnieka miesas netiesāja. Pašbrūvēts zemesriekstu sviests jau padomju laikos, putras un dārzeņi. Un protams, kakao-kā tad bez tā.
Nu jā, un šis krietnu mūžu nodzīvojušais piemērs mani pārliecināja, ka ne jau gaļas ēšana dod spēku darīt varoņdarbus un krietni dzīvot.
Pagājušajā rudenī nācās pakļaut sevi emocionālai un fiziskai demolēšanai- pārdzīvoju smagu operāciju. Pēc pāris dienām, kad jau sāku apzināties sevi kā dzīvu radību, organisms sāka spiegt pēc gaļas. Un tā pārliecinoši. Ko tad es šim liegšu pēc tādie pārdzīvojumiem.
Laikam esmu atlabusi, jo gaļu vairs negribas.
Neēdu kādu, kuram bijusi mamma un pūkaina seja.
Veģetāriete biju krietnu laiku. Laikam man tas no vecmāmiņas , kura visu savu apzinīgo mūžu dzīvnieka miesas netiesāja. Pašbrūvēts zemesriekstu sviests jau padomju laikos, putras un dārzeņi. Un protams, kakao-kā tad bez tā.
Nu jā, un šis krietnu mūžu nodzīvojušais piemērs mani pārliecināja, ka ne jau gaļas ēšana dod spēku darīt varoņdarbus un krietni dzīvot.
Pagājušajā rudenī nācās pakļaut sevi emocionālai un fiziskai demolēšanai- pārdzīvoju smagu operāciju. Pēc pāris dienām, kad jau sāku apzināties sevi kā dzīvu radību, organisms sāka spiegt pēc gaļas. Un tā pārliecinoši. Ko tad es šim liegšu pēc tādie pārdzīvojumiem.
Laikam esmu atlabusi, jo gaļu vairs negribas.
Neēdu kādu, kuram bijusi mamma un pūkaina seja.