Dizzy ir savs maršruts Rīgā , kur vazāties, kad dvēselei gribas lidojumu.
Par Āgenskalnu tagad nerunāsim - tur Dizzy vienmēr būs.
Bet Vecmīlgrāvis...
Mana ģimene dzīvoja mazā mājiņā. Zvejnieku viensēta lielpilsētas nomalē. Dārzā priedes, šūpoles, aug sparģeļi. Aiz sētas bērnu dārzs. Izvelcies samiegojusies no rīta ar milzu kafijas krūzi rokā un seju, no kuras spilvendrānas mežģīņu raksts nolasās labāk nekā no tamborēšanas rokasgrāmatas, apsēdies uz soliņa un sildi pēdas saulītē. Aiz sētas 4 gadīgi knēveļi, kas smaida platu smaidu un saka- Labrīt, jaunkundz. Džentelmeņu klubs vai zin.
Tai mājā pirmo reizi redzējām tos milzu zirnekļus. Man domāt , ka tā ir tikai Rīgai raksturīga mutācija. Laukos vecās mājās tādu nav. Mada pirmo reizi tos ieraugot nodomāja, ka iepriekšējie saimnieki- jūrnieki- atstājuši kādu svešzemju briesmoni nākamajiem īpašniekiem mantojomā. Bet nē- tie ir Rīgas speciālie- melnie mednieki, kuri glabā savās spalvainajās kājelēs visas mūsu bailes. Vecmīlgrāvja mājā bija melnais caurums. Nobīde laikā un telpā. Tā epicentrs atradās verandā, kuru apdzīvoja Mada. Laiku pa laikam mums pazuda grāmatas. Un apmaiņai Visums piedāvāja citas. Lai gan grāmatu mums ir pārāk daudz, tomēr dīvainus izdevumus no Ulmaņa laikiem nepamanīt bija neiespējami. Pie tam vienu no grāmatām bij sarakstījis mūsu uzvārda brālis. Pieņēmām mēs Visuma dāvanas un pat izlasījām. Un centāmies nebrīnīties pārāk uzkrītoši.
Ja no mūsu mājas iet garām kapiem, pāri dzelzsceļam un tad taisni iekšā industriālā teritorijā, nonāksiet sirreālā vietā. Es pat nezinu ko man tā atgādina. Filmā es būtu meitene no Kubas nabadzīgo kvartāla. Kura iet sapņot un peldēties vienīgajā vietā, kur to drīkst tik nabadzīgi kā es. Milzīgas metāla cisternas aiz sētas, kuras rotā naftas konglomeratu logo. Blakus daudzstāvu mājas augstuma smilšu kāpa. No tās varēja slidināties lejā un iekrist tieši Vecdaugavā, kur gājām peldēties. Niedru mežs otrā pusē. Spocīga vieta, bet mums patika.
Ja iesiet pretējā virzienā , garām ostai, līdz pat otrai Vecmilgrāvja malai, nonāksiet pie piestātnes. Blakus ir pirts un reizēm no tās izskrien sarkani onkuļi, briesmīgi smejas un dzer alu. Pretī- Kundziņsalā atrodas dārzi. Aizbrauciet uz to piestātni vasaras beigās. Tad šeit dežūrē īsts pārcēlājs. Onka, kurš ar savu airu laivu iras turpu šurpu starp abiem krastiem. Laivās sakāpj tantes un onkuļi, milzu groziem, pārbāztiem ar dārza labumiem. Draudzīgi saspiežas vecie un bērni, suņi un divriteņi. Daži noguruši klusē. Citus ražas novākšana ir novedusi eiforijai līdzīgā stāvoklī- smiekli un šnabja saliešana mazās glāzītēs Daugavas vidū starp rejošiem suņiem un kāpostgalvām ir varen smalka māksla.
Mana Rīga nav ar jūgendstila māju uz vāka. Tajā ir smiekli un dūmakaini vasaras vakari. Pie Daugavas.
Par Āgenskalnu tagad nerunāsim - tur Dizzy vienmēr būs.
Bet Vecmīlgrāvis...
Mana ģimene dzīvoja mazā mājiņā. Zvejnieku viensēta lielpilsētas nomalē. Dārzā priedes, šūpoles, aug sparģeļi. Aiz sētas bērnu dārzs. Izvelcies samiegojusies no rīta ar milzu kafijas krūzi rokā un seju, no kuras spilvendrānas mežģīņu raksts nolasās labāk nekā no tamborēšanas rokasgrāmatas, apsēdies uz soliņa un sildi pēdas saulītē. Aiz sētas 4 gadīgi knēveļi, kas smaida platu smaidu un saka- Labrīt, jaunkundz. Džentelmeņu klubs vai zin.
Tai mājā pirmo reizi redzējām tos milzu zirnekļus. Man domāt , ka tā ir tikai Rīgai raksturīga mutācija. Laukos vecās mājās tādu nav. Mada pirmo reizi tos ieraugot nodomāja, ka iepriekšējie saimnieki- jūrnieki- atstājuši kādu svešzemju briesmoni nākamajiem īpašniekiem mantojomā. Bet nē- tie ir Rīgas speciālie- melnie mednieki, kuri glabā savās spalvainajās kājelēs visas mūsu bailes. Vecmīlgrāvja mājā bija melnais caurums. Nobīde laikā un telpā. Tā epicentrs atradās verandā, kuru apdzīvoja Mada. Laiku pa laikam mums pazuda grāmatas. Un apmaiņai Visums piedāvāja citas. Lai gan grāmatu mums ir pārāk daudz, tomēr dīvainus izdevumus no Ulmaņa laikiem nepamanīt bija neiespējami. Pie tam vienu no grāmatām bij sarakstījis mūsu uzvārda brālis. Pieņēmām mēs Visuma dāvanas un pat izlasījām. Un centāmies nebrīnīties pārāk uzkrītoši.
Ja no mūsu mājas iet garām kapiem, pāri dzelzsceļam un tad taisni iekšā industriālā teritorijā, nonāksiet sirreālā vietā. Es pat nezinu ko man tā atgādina. Filmā es būtu meitene no Kubas nabadzīgo kvartāla. Kura iet sapņot un peldēties vienīgajā vietā, kur to drīkst tik nabadzīgi kā es. Milzīgas metāla cisternas aiz sētas, kuras rotā naftas konglomeratu logo. Blakus daudzstāvu mājas augstuma smilšu kāpa. No tās varēja slidināties lejā un iekrist tieši Vecdaugavā, kur gājām peldēties. Niedru mežs otrā pusē. Spocīga vieta, bet mums patika.
Ja iesiet pretējā virzienā , garām ostai, līdz pat otrai Vecmilgrāvja malai, nonāksiet pie piestātnes. Blakus ir pirts un reizēm no tās izskrien sarkani onkuļi, briesmīgi smejas un dzer alu. Pretī- Kundziņsalā atrodas dārzi. Aizbrauciet uz to piestātni vasaras beigās. Tad šeit dežūrē īsts pārcēlājs. Onka, kurš ar savu airu laivu iras turpu šurpu starp abiem krastiem. Laivās sakāpj tantes un onkuļi, milzu groziem, pārbāztiem ar dārza labumiem. Draudzīgi saspiežas vecie un bērni, suņi un divriteņi. Daži noguruši klusē. Citus ražas novākšana ir novedusi eiforijai līdzīgā stāvoklī- smiekli un šnabja saliešana mazās glāzītēs Daugavas vidū starp rejošiem suņiem un kāpostgalvām ir varen smalka māksla.
Mana Rīga nav ar jūgendstila māju uz vāka. Tajā ir smiekli un dūmakaini vasaras vakari. Pie Daugavas.
Current Music: |
Plūme. Prom! (par Gauju) |