Manā skapī, pašā aizmugurē ir plaukts ar skaistām kastēm. Zīdainā papīrā ielocīti dārgi un krāšņi skaistumi. Sarkani zābaki ar izšūtām zelta puķēm, spīdošas kurpītes ar reibinoši augstiem papēžiem un siksniņām, kuras apvijas ap kāju. Spīgulīši, smalka āda, mirdzošs audums. Rotas, kurās atspīd visas tūkstots saules. Nesaprātīgi dārgi. Tās ir dāvanas. Kuras man nepatīk. Jo dāvinātāji centās padarīt mani savādāku. Reizēm dāvana ir tikai dāvana. Bet dažreiz vilinošs mēģinājums nopirkt, pārveidot un mainīt. Lauzt un salikt puzli no jauna. Tik nesaprot, ka nebūs vairs tas. Man riebjas, ja man ko uzspiež. Jau no bērnības. Tāpēc visas tās kastes šodien dodas projām. Man patīk mani vecie džinsi, T krekls un kedas. Es velos savu kakao dzert, sežot parka zālē un dauzīties ar suni jūrmalas smiltīs. Vēlos lai vējš var pluinīt manus matus, neatduroties pret matu laku. Un fotografējot nolikties uz vēdera, jo tikai tā var dabūt perfektu kadru. Smalkas rotas man neder. Man patik skaistais, siltais, tumša zelta zieds manā kakla bedrītē. To rūpīgi meistaroja vecs onka uz saules ieskautas salas. Ielika šo brīnumu ādas siksniņā un uzkāra man kaklā. "Tas tevi sildīs, principessa". Nesūtiet man ziedus ar kurjeru. Manis nav mājās. Dodos tālāk. Kādam noplukusi, bet citam - principessa. |