novedīs klienti mani līdz valodas raustīšanai vai nedod Dies- slapināšanai gulta. Nē, mīļais, nē, šitā tas ne pēc kā neizskatīsies. Tikpat labi vari ielikt tur savu pases bildi un brīnīties, kāpēc no tava iestādījuma visi bēg pa gabalu. - A u vas takova že no bez kriljev netu? - Da netu!!!!! |
Kafijas pauzē nolēmu ielūrēt kādā Latvijas sieviešu portālā. Diskusijas par dažādām tēmām, sasāpējuši jautājumi. Nu vārdu sakot- paskatīties par ko Latvijas vidusmēra sieviete ķer kreņķi ikdienā. Tikai pirmajā lapā risinātas šādas tēmas : Mutē bumbulis :((( stafilakoki acīs Tieksme eest kriitu Pamācību klizmas taisīšanā Nu klau... nē neko... laikam no comments šoreiz |
Lilija. Ar vienu "l". Sīkbūtne. Kokvilnas zeķubiksēs, tenisa čībās, tumši zilā kleitā un mūždien ar lakatiņu. Kādreiz es biju mazāka par viņu, tad pāraugu. Jokaini bija skatīties uz Liliju no augšas. Tāpēc, ka vienmēr jutos "sīkā". Un visu mūžu uzrunāju Liliju uz Jūs. Nekādu "tu", "tavs" un tavējais ". Jūs. Mēs dzīvjām dažādās pilsētās. Tikai vasarās es uz pāris nedēļām pārvācos uz ciemu pie jūras. Pie Lilijas. Mazā mājiņā pašā pasaules malā. Tur, kur upe ieplūst jūrā, uz paša stūra bija Lilijas mājiņa. Patiesībā tikai maza istabiņa un virtuvīte. Un mazākais ledusskapis, ko esmu redzējusi. Ja pakāpos uz maza soliņa pie loga, tad pāri ceriņiem varēju redzēt kuģus, kuri nāca un gāja saguruši sīkā miesta ostā. Mēs smuki saģērbāmies un staigājām pa ciemu. Runājāmies ar tantēm, kuras skatījās cik atkal esmu izaugusi. Dzērām kakao un ēdām ceptas reņģes. Klīdām pa kāpām. Es skraidīju pa pludmali, bet Lilija spītīgi gāja tikai pa ūdeni. Tas stiprinot vēnas. Un baltās smiltis vislabāk izņēmot no drēbēm traipus. Tā lūk. Ekstremāli ticīga. Nu ekstremāli. Blakus Lilijai gribējās ticēt. "Katram ir iespēja izvēlēties- ticēt vai ne". Un man gribējās ticēt, jo Lilijas ticība bija tik patiesa un īsta. Vakara pasaciņas vietā man tika Jāzeps ar visu savu neganto brāļu baru un plostojošais Noass. Tie bija mani mīļākie stāsti. Un veca, izbalējusi pastkarte. Ar bērniņu, kurš noliecies pāri aizai. Tūlīt paslīdēs un viss. Bet nē, Lilijai viss bija pārdomāts. Aiz bērniņa stāv sargeņģelis , kurš uzmana savu noklīdušo avi. Un izglābs. Ticēs bērniņš vai nē. Jo tāds ir sargeņģeļa goda kodekss. Lilija pārdeva Bībeles. Nauda gan visa gāja draudzei, peļņas nekādas. Bet es jau brīdināju- ekstrēmi ticīga. Savās tenisčībās, lakatiņā un milzu mugursomu (ja nu pieprasījums pēc garīgās literatūras pēkšņi kļūtu nekontrolējams)viņa spītīgi pārvietojās 15 km rādiusā ap mazo jūras pilsētiņu. Kādi mūsu paziņas vēlāk stāstījuši, ka nopirkuši Lilijas Bībeli. Tāpēc, ka redzēja, cik mugursomā viņai vēl to daudz. Un cik tālu ceļu viņa nākusi. Šis 1.5 metrus garais gaismas nesējs tumsības valstī. Par Liliju. Par vismazāko no manām vecmāmiņām |