Pašas zivs nav žēl? Bija viena vardarbības epizode pirms nedēļām. Citādi, neviens viņus neaiztiek. Tikai ja lien istabā, uzbļauj.
Man reāli nav miera no rītiem. Baloži iekārto manu dienas grafiku. Ja neturētu pa gabalu, nebūtu miera visu dienu.

Baloži ir tik dumji. Vai putni vispār?
Pamodos no diendusas drausmīgā troksnī. Tā stulbā vista atkal istabā. Tas nekas, ka reiz vardarbīgi patriecu prom viņas bērnu. Rūc, ne dūdo, savu riesta dziesmu pilnā rīklē.
Tagad, kad lodžiju nofiksēju max atvērtu, tā laikam tika uzskatīta par uzaicinājuma zīmi. Bija arī viens pielūdzējs ārā, noticējis viņai.

Vardabība ir fui, pat pret viszemākajām būtnēm. Nelepojos, ka toreiz nervi uzdeva.
Rūpējoties par savu mieru un telpu, esmu pilnībā aizbarikādējis lodžijas virsmas, lai nav iespējams veidot ligzdu.
Un ko vista? Ir nākusi ar mani runāt, ka viņai nav kur dēt. Atlido un skatās man virsū, ieklukstas, kad aizvākšu grabažas. Dooh, tak tā tas arī domāts.

Izskatās, ka citu vietu viņa netaisās meklēt. Tikai katru rītu šausmīgi skaļi un izmisīgi rūc. Asinis sauc dēt, kaut vietas nav, un neviens nenāk pie viņas, jo vietas tanau.
Ko stulbam putnam padarīsi. Paliks šovasar bez cāļiem, un es bez miera.

Ir arī labā puse šim stāstam. Dēļ viņas es mostos kā "normāli" cilvēki – pirmo reizi 6-os no rīta, un pilnībā – sākot no 8 līdz 10. Ar diendusu pa vidu ir izturami.

Bēdīgi ir ne ar tautām, bet ar cilvēkiem kā sugu. Latvieši ir viens no paraugiem debīlām tautām. Arī par ukraiņiem neesmu augstās domās, bet viņus sit vate, un tāpēc čomi. Jo kas pret vati, tas čoms.

Par smēķējamās kaņepes legalizāciju.
Mani it kā tas sen vairs neskar, ko viņi tur ņemas ārpus manas telpas. Bet ir garie periodi, kā šobrīd, kad nav, un vasarā audzēt bez kondicioniera nav iespējams. Tā kā, tuvākie būs tikai Ziemassvētki, babe, tikai Ziemassvētki.
Lūk, šādā situācijā, legalize noderētu, vaļaspriekam un sevis mentālai uzkopšanai.
Dīleru zāle nav ne prieks, ne garīgais resets, jo tauta prasa lai dolbī. Tās ir īpašas šķirnes, kas nedolbī, bet uzslauka sārņus un ceļ, kuras izvēlos audzēt.
Ja būtu nopērkama tējas veikalā, būtu cilvēka cieņu neaizskaroša izvēle

Varētu jautāt, kas TĀDS ir Avotu konditorejā uz Bruņinieku un Avotu stūra, ja ļoti bieži tas ir objekts sapņos.
Tikko atkal diendusā biju rajonā, un nodomāju, ka beidzot tur jāiegriežas, ja tik bieži sapņos redzu.
Taču tāpat skaidrs – sapņu pils bērnībā, un redzēta garāmejot katru dienu, 18 gadus, līdz aizdegradējām uz Ziepeni.

Nez, joprojām vēl pastāv? Speciāli braukt būtu pārspīlējums.

Kā zaudēt nevainību 52 gados. Vakar sāku Twin Peaks.
Tagad velku skaņu celiņu FLAC formātā

Šis laikam būs ļoti labs. Звёздный городок (Star City). Apple TV ražojums. Paranoidāli notikumi alternatīvajā visumā, PSRS, kur uz Mēness pirmie izkāpj PSRS kosmonauti.
https://www.imdb.com/title/tt32140872/

Pirmās 2 sērijas jau ir, bet es sagaidīšu pilnu sezonu. Krievu serveri jau pārkarsuši ražojot vieniniekus. Tātad, vatei ir reāli trāpīts ar lauzni pa zobiem. Nav lielāka gandarījuma.

Man ir milzīgi žēl, ka pat friends-only ierakstos nespētu sakārtot vārdus I daļai. Un man jau gadiem nav friends-only ierakstu.
Varu izstāstīt tikai not-friends II daļu, kurai ir klasisks pajoliņa svars ( izklaidei )

I daļa saturētu bezgalīgu pateicību tiem, kuri jau zina, ka tā daļa ir viņiem.

ak es napadziņš. dzīvnieciskās bailes un apkopalipse ir nomainījušās uz pilnīgu izsīkumu.

kad iepriekš viņš tika ellei manu prātu dzenot tā, ka tuvu sakropļot, un izmetu pa 8. stāvs logu, jo putns tomēr – nenostīsies. es pārkārpu līniju. bet nepārdzīvoju, ka lai kā es kādreiz domātu, ka neemu tomēr slikts, esmu redzējis sevī pietiekami ļaunu jau iepriekš. šodien baloži nepsiho. bet es pazīstu pēc krāsojuma. nāk tikai viņa māte.

tagad viņa māte pastāvīgi iegriežas, pasauc kādu brīdi, meklējot savu nāves bailēs reiz padzīto uz neatgriešanos bērnu.

un viss, ko vēlos ir gulēt. aizmigt iespējams uz ilgāk kā 15 min, sapņi birst kā kinofilmas, bezgalīgi. citkārt pilnīgi neitrāli. tikko atkal pamodos no īsā snauda un attapos, ka kādam stāstu ko relatīvi intresesantu. sūdīgākais, ka sapnī nebijam kam stāstīt. izrādījās, es stāstīju pats sev priekšā