Ja būtu jāraksta grāmata, es rakstītu par realitāti. Par pilnīgi īstiem notikumiem un īstiem cilvēkiem, jo nekas neticamībā nepārspēj īstus stāstus.
Vissmieklīgākās, visneparastākās, visbēdīgākās pasakas ir patiesākās. Un, dzīvojot savu dzīvi, es nereti iztēlojos - kā būtu, ja to lasītu grāmatā un vai es tam ticētu un vai liktos interesanti.


Nesaistīti, jo gruzos par sev, itkā, tuvu cilvēku.
Zini to iekšējo kluso balsi, kas saka, ka Tu neesi nekas īpašs un neviens negrib ar Tevi draudzēties? Man ir tāda, jā, arī, blakus visām pārējām balsīm. Un tad, kad mēs tikāmies, es biju priecīga, jo šo balsi varēju pasūtīt ļoti tālu. Pēc šodienas, es to atkal dzirdu. "Tev likās, ka esi kas īpašs un viņš grib būt draugs? Nē, viņam jau apnika un viņš jau pārdomāja un viņš tā īsti nemaz negrib Tevi savā dzīvē." Tas, starpcitu, draugs, man skan uz riņķi.