pamodos ar riebumu pret nemitīgo aizbraukšanu. un ne tikai skaisto iemeslu dēļ - ka jāpamet viņš, bet riebumu uzdzina apziņa, ka varbūt tik labi ir kopā tāpēc, ka tas ir uz dažām dienām un tad var atkal ilgoties un dzīvot balodīšu ilūzijās (if only). kas notiks, kad es atgriezīšos? no tā man bail, jo pēdējos mēnešus, īpaši tagad Ziemassvētkus mēs nodzīvojām tīri jaukā idillē, bet kad tas vairs nebūs uz divām, trim dienām? mani visvairāk uztrauc, ka man viņa nepietiks. un, ka būšu viņam par daudz vai par prasīgu vai par mierīgu, vai par skaidru.