pēc divām brīvdienām manas smadzenes beidzot ir gana atgājušas lai kaut ko uzrakstītu.
es skatos filmas ar visiem tiem fantastiskajiem stāstiem, piedzīvojumiem un sasniegumiem un man gribas palīst vēl dziļāk zem segas no tā, cik maz es daru un cik garlaicīgu esmu izvēlējusies savu dzīvi. un tās mūžīgās aizdomas, ka upuris nav tā vērts...

konferences un maģistri ir tas,kas man būtu jāgrib un jāalkst bet
bet nealkstu, nu jā, es vispār jūtos ieslodzīta. jo ģimenes locekļi,kas no Tevis ko gaida ir nepanesami, ja viss, ko gribās, ir vandīties pa pasauli, bohēma un neakadēmiska nedarba (nedarbu!) dzīve.

es esmu šausmās par pieaugušo dzīvi. vēlaizvien, nemitīgi šausmās