|
May. 14th, 2016|10:57 pm |
Pirmo reizi mūžā biju uz Valmieras teātri Valmierā. Patika ēka ar savu viegli padomisko labi, pierunājāt, postpadomisko estētiku; nodeldētie īsta koka sliekšņi pa ceļam uz mansardu sajūsmināja.
Izrāde "Celtnieks Sūlness"; labi, ka uz ielūgumiem, jo, ja par biļetēm būtu maksājis, būtu bik apvainojies. Špikojot izteiksmes stilu no te-ksksks-tiem, izrādi raksturo tās spilgtie tēli: Egomaniakālais Mistiķis Sūlness, Dzīvais Mironis Alīne, Nezinu-ko-īsti-gribu Amfetamīniste Hilde, Aizmirsu-kā-tēlot-teātri Doktors Herdāls, Es-te-uz-īsu-brīdi-uzvalkā-kā-tapetes Knuts, Ko-es-te-vispār-daru-biksēs-un-vestē-par-lielu Ragnars un Naivā Cietēja Zaļā Laumiņa Kaja.
Laikam Zojkina kvarķīra bija uzlikusi bik pārāk augstas ekspektācijas. |
|