| rakstīšana |
Jul. 22nd, 2025|01:13 pm |
atkal iesita kaut kāds imposter sindroms. labi, tāds man ir visu laiku.
man patīk radošā rakstīšana kopš sāku iet skolā, tātad tas ir jau tuvu 20 gadus, kad esmu mēģinājusi rakstīt dzeju, prozu un visu ko. visvairāk rakstu verbālo caureju internetā. es esmu piedalījusies Aicinājumos un kaut kādos dzejas lasījumos, un konkursos, un kaut kas ir publicēts, bet man iet švaki ar rakstīšanu. es arī lasu mazāk grāmatu nekā man gribētos, bet nu vismaz to kaut cik katru dienu padzenu uz priekšu. par rakstīšanu? es daudz domāju, ko varētu rakstīt. es vācu informāciju rakstīšanai. bet es nerakstu. ja man ir laiks rakstīt, es atlieku to. es daru visu, kas nav rakstīšana, un tad attopos, ka man vairs nav laika rakstīt, un tad tas elles riņķis turpinās. un es nevaru saprast kāpēc. perfekcionisms? ideju trūkums? vai man vienkārši patīk ideja par rakstīšanu, nevis pati rakstīšana?
vienkārši šķiet, ka es neko jaunu nevaru arī sniegt. labi, tā nav gluži, man tāpat ir kādas idejas, bet tāpat mani nomāc, ka tik daudz kas ir uzrakstīts, un es nevēlos būt papagailis, kas atkārto to pašu. tā sajūta, ka ir mana vecuma autori, kuriem jau ir vairākas publikācijas, sāk iznākt pirmās grāmatas, bet es pati kaut kur kulstos tādā iesācēju līmenī, pat ar literātiem īsti nepavadu laiku. tik kusla. man ir iespēja iesūtīt tur un darīt tā, bet es to nedaru. kaut kas mani apstādina. tas ir pat vēl sliktāk nekā ar fotografēšanu, jo to vismaz regulārāk daru, lai gan arī uztraucos par savu kvalitāti un vērtēju zemāk.
es vienkārši vēlētos, lai es varētu izslēgt tās domas un balsi manā galvā, ka man vajag obligāti kaut ko labu rakstīt. ka vajag uzturēt līmeni, lai gan vissvarīgākais, ka es vispār kaut ko rakstu. ja es nerakstu, tad nu nav ar ko vispār strādāt. lūūūūūūūūūūūūūdzu saņemies @ sevi. varbūt par šo man jārunā terapijā. bet šī arī ir rakstīšana! ak, vai tas gan ir nopietni. nē, tas nav nopietni. |
|