Bela Tarr, "Verkmeistera harmonijas". Aizraujoša filma, tā kā man patīk. Izņemot skaņu -- meistaram laikam vienalga, ka monologs ierunāts nesinhroni ar attēlu, ka foliji ierakstīti skanošā telpā, kad malku krauj ārā, ka soļi tālumā neskan kā tuvumā. Ka acīmredzot miris cilvēks kadrā nevar redzami elpot.