Nesen Jutūbē uzklikšķināju uz padomju laika Baha čella sonāšu svītu (lol) TV ierakstu, pa vidu vēl intervijas ar mākslinieci un ekspertiem. Nevaru teikt, ka mani tas ļoti uzrunāja, kā kāds roka hits, piemēram. Pat iesnaudos vietām. Bet kaut kas interesants (viena maza sajūta radās, it kā apejot prātu) tajā visā likās (un liekas joprojām. Papētīju, spēlē tāda Alla Vasiļjeva. Noskatoties otrreiz, šķiet, ka labi arī interpretē, cik nu varu spriest). Atcerējos par Ingmāra filmu, kurā izmantota Baha čella svīta. Nebiju skatījies Ingmāra filmas vairākus gadus, likās, no vēlīnām intervijām Faro salā, nu tāds jocīgs večuks, kaut kādi dēmoni viņam, smieklīgs utt. Bet atkalnoskatoties filmu - nu jā, tomēr, tomēr... Filma pilnmetrāžas, bet sajūta, ka nav ilga. Un ka tā ir vērts uzņemt filmas.