Sūrreālisms - Post a comment

1. Mazzatello
2. Judas Cradle
3. Trial By Ordeal
4. Torches Of Nero
5. Vivum Excoriari
6. Lake Of The Dead
7. Blood Of The Martyr
8. Gilles de Rais
9. Flow Of Maggots
10. Bronze Bowl
11. Auto de Fa

Žanrs: Brutal Death Metal
Izdevējs: Vokālista brālim, ģitāristam piederošais Unmatched Brutality Records

-------------------------------------------------

Jāsaka uzreiz – šis albums ir stūrakmens jaunam Brodequin skaņas virzienam. Labākam vai sliktākam – seciniet paši pēc recenzijas izlasīšanas un albuma ievērtēšanas.

Dziesmu tematika paliek neskarta un ir kā uzkarsēts pārizmēra rādāmkoks Baznīcas tūplī, ar kuru Brodequin itin vai sāpīgi norāda uz Inkvizitoru vēsturiski sastrādātajām, neizmērojami necilvēcīgi sadistiskajām cūcībām savu apšaubāmo prāta spēju un citu iemeslu dēļ.

Skanējumā gan veiktas izmaiņas, un šeit arī definējams jauns Brodequin virziens.

Bez jebkādas liriskas priekšspēles albums tevi vienkārši paņem aiz matiem un nolādētas venēriskās slimības slimnieka ātrumā, kuram taisnajā zarnā ievadīta deva terpentīna, velk pa nekvalitatīvu bruģi un padomju laikos lietu asfaltu, līdz tas noindējas ar paša nerealizētajiem izkārnījumiem, lai beigu galā noliktu kilometriem vilkto ķermeni fakta priekšā noasiņošanai: Brodequin diezgan uzskatāmi ar šo albumu sāk māt ardievas galvu nost raujošajam Slam, kurš bija debijas albuma pērle, un kurš vienkārši spēja ātri vien tevi novest kondīcijā kad kakla muskuļi pievi, vai arī kad smadzeņu pieres daiva liek tev manīt savu ZB par konstanto, ritmisko sišanos un skrāpēšanos gar negludajām galvaskausa pieres daļas kauliem, izsakoties ar ultrabrutālu galvassāpju izteiksmes līdzekļiem, kuras tev piespiež pārtraukt Sv. Headbang.

Jāpiezīmē, ka vietām slam elements ir palicis visā savā dekapitējošajā godībā un burvībā, un šīs vietas skaņdarbos ir kā īstas dzīres, jo pārējais albums vienkārši atspārda ar bez maz vai bezprecidenta ātrumu, kuram īsti headbangot līdzi nav iespējams, bet kurš izraisa vienkārši vājprātīgu izbrīnu.
Slams mums ir palicis iekš Judas Cradle uz dziesmas beigām, un īstenībā nekas cits tīri dabiski neatliek kā izmantot šos iestarpinājumos lai sev atgādinātu kas tad pie velna ir trū hedbangojamais materiāls.

Ja Jūdas šūpulī mums bija tikai nedaudz lēnāk slānošās daļas kā patīkama atslodze no tā neprātīgā ātruma, tad jau Trial By Ordeal paspīd nedaudz vairāk, sākoties ar viduslaicīgu priekšspēli un lieliski apvienojot vairākus elementus:
1. Aizpekles Sado, un nekāda Mado kambara histēriski ātri, perversi sadistiski, mašinēriski perfekti un nepielūdzami fakin brutāli perošo, bargo elles Pirmo Kundzi, kura melnajos priesteros iedveš neizmērojamas šausmas, jo tieši to melnsvārči izcieš Aizpekles Sado, un nekāda Mado kambarī, kuram pat sātans met līkumu, izaudzēdams spaikiem līdzīgu zosādu, kad tas izdzird savas Kundzes veikto izdarību akustiskās izpausmes. Viņa noteikti ir viņa elks un iedvesmas subjekts.

2. Vienu tehnisku un progresīvu elementu (Kundzei patīk jaunrade un WTF izraisīšana pirms seksuāli apmierinoša, hiperaktīva ātruma drāztiņa un slāniņa veikšanas savā Sado būcenī).

3. Nenormāli vardarbīgi un precīzi izjustu, asinis šļācošu slānīšanu, par sitamo instrumentu izmantojot no kalēja laktas pagatavotu āmuru. Šis instruments kundzei agrāk ļoti patika, bet viņa izmanto šo arvien retāk, bet kad tā paņem to rokās – nu, jebal, kas par kaifu – mati stāvus saceļas un galvu uz vietas nenoturēt pat ar skavām!


Šos trīs elementus – apbrīnojamu ātrumu, vietām paspīdošas tehniskas izvirtības un vēl retāk spīdošu slam, var attiecināt uz visu albumu, un šie trīs ķieģelīši veido visu skaņas sienu, un par saistvielu definējams ir vokāls, kurš vienkārši ir burvīgs visā savā graindiskajā, gārdzošajā, gaļēdāja sulīgās rīkles karaliski graujošajā godībā. Vokāls, tāpat kā debijas albumā, vienkārši bez žēlastības atspārda Inkvizitoru grēcīgos sānus.

Vislielākās izvirtības šajā albumā uztveramas no bungu un rīkles puses. Rīkle vienkārši ir ļoti brutāli garda, vietām atgādina Last Days Of Humanity mākslīgi zemināto, bet ne jau tāpēc negardo rīkli.

Bet bundzinieks!!!
Bundzinieks ir paša Nīčes minētais, filozofu, varmāku, diktatoru un Vācijas nacisma iekārotais pārcilvēks, jebal. Visā šajā gaismas ātrumā viņš paspēj vēl paizvirst, uzbliežot WTFīgas kombinācijas, galvenokārt uz šķīvjiem. Un tieši šīs skaņas ir tās līdz smieklīgumam absurdi mīlamās, kuras liek izvirtušam smaidam parādīties manā pienapuikas sejā, un kuras viennozīmīgi uzprasās, lai to radītājam uzsit pa plecu un uzsauc: “You are a fakin’ electrocuted beast”.
Tiešām, zvērs!

Pašu albumu var apskatīt no divām pozīcijām:
1. Tie Brodequin ir pēdējais sūds, kārtējā paaugstinātā tempa Death/Grind grupele, bez īpašas dzirksteles, jēgas un vietas kur pieķerties.

2. Brodequin vienkārši beznormāli spārda, un tas ātrums – WOW, un tie blastbeati!? Trū!!! Jebal, šajos ir spēks! Vot, šādi ir jāskan brutālam nāves metālam. Smagums, kurš nav pat ierindas Death Metal un Brutal DM cienītājam panesams. Gaļa izredzētajiem, tā teikt.


Es, protams, palieku pie otrā varianta!
Jā, ātrums mēdz ātri apnikt, tajā mēdz noslīkt viss pārējais, bet vāks – paklausies kā šie slāna!!! Un tās slam vietas un sitamo instrumentu, dažās vietās arī ģitāras izvirtības patīkami atšķaida hiperātro masu, padarot albumu par pilnīgi atbilstošu otrajam punktam!

Brutalitāti arī pastiprina studijā radītā, netīrā albuma skaņa. Daudzi pārmet tieši kvalitatīvas studijas skaņas trūkumu, bet, manuprāt, šis tieši paskaistina BDM žanru kā tādu, uzšļācot arī asiņu šļācieniņu no savas puses. *Iedomājas videospēli Silent Hill 2 un 3, nopucētu līdz Dino Crisis 3 spīdumam. Fakin brrr, fui*
Vienkārši ir lietas, kurām piestāv būt netīrām, un Brodequin ir viena no tām, kopā ar Silent Hill. Protams, visam ir savs mērs.

Izceļamais, priekšā liekamais:
Trial By Ordeal – Teh slam!!!
Gilles De Rais - izvirtušais dzīvnieks pie bungām!
Flow Of Maggots – Bundzinieks, uhh.
Bronze Bowl - Tā paša zvēra dēļ.
Auto de Fa – par to, ka dziesmas otrajā daļā ir apstrādāts un labi skanošs slimnieku no Last Days Of Humanity (2006. gadā beidza būt) (kurus iekš MA neatrast) gabals ar nosaukumu Raped In The Back Of A Wan.



Ja tāds elles būcenis eksistē, ticiet man, kad Kundze melnsvārčiem atdara pašu sastrādātos darbiņus uz viņu pašu ādas, tad tematiski akustiski brutālo fona nejaucību tur rada neviens cits kā Brodequin.


http://www.metal-archives.com/band.php?id=241
http://www.myspace.com/brodequinmethodsofexecution

http://www.grindgore.net/lastdaysofhumanity/