May. 9th, 2026 | 07:34
Kas: : disfigurator
Varu ļoti labi iedomāties, ir divi diametrāli pretēji piemēri:
1
Brālis atrada ķirzakcilvēkus, ēlienus, plakanas zemes un tagad - kristietību. Es, viņaprāt, esmu sātans, bulijs un visi pasaules pēdējie vārdi, kurus dzirdēju arī vakar no viņa, jo civilizēti nepiekrītu viņa sazvērestībām. Arī spļaudīšanos manā virzienā, jo sadomājis nez kādus grēkus, kurus veicis neesmu.
Tur ir netīra propaganda virs pagrābtām dogmām, operēšana ar maņām, nevis zināšanām, skolu bastoja visu un lepojās. Karoč, nav otra cilvēka manā dzīvē, kas tik sūri tā uzvestos pret visiem, sauktu visus par idiotiem un neredz, ka pats ir tas idiots, no kura visi novēršas viņa uzvedības dēļ.
Viņš varētu būt piemērs tam, ka tukšā paurī psihedēliķim īsti nav, ko darīt. Var tikai circenīšiem pazāģēt līdzi. Kristietība vismaz racionālākā no viņa pēdējām nodarbēm. Karoč - tur smagi ar galvu nav labi, upura loma it visā un pret visiem, "gaismas nesējs" viņš esot u.tml. Šis ir tas gadījums, kad kristietība tiek lietota kā pavisam kas cits, nevis ticība labajam un motivācija būt labajam. Māņi.
2
Sencis ar savu insultu sēriju, poliartrītu, dzīvojot viens, atrada kristietību. Ja es kādreiz astmas dēļ viens pa sanatorijām vārtījos bērna kājā un uzaugu faktiski ārpus ģimenes no kādas 4. klases, tad viņš, ceru, atrada sirdsmieru pirms nāves, esot vienam. Ehhh. Šis ir tas gadījums, kad pienesums jūtas pozitīvs un cilvēks izvēlējās foršu nāves datumu: 1. aprīli - humora izjūta viņam bija krietna :)
Brāļa uzvedība ir smags depresants, mans dzirnakmens, Lietuvēns uz dvēseles. Bet neko, es turu apzināti lēnu prātu uz viņu un klusi ceru, ka kaut kas uzlabosies no manas savaldības un piemēra. Ko tik viņš pret mani nav sadomājies, esot izolētam savā bomzībā 20 gadus... Sprīdītis... Nezinu, vai kristietība tur ko uzlabos, jo tur cilvēks izvēlas naratīvu, nevis operē ar iekšķīgu ticību un neitrālu pieeju lietām. Viņam ir misija - uzmākties visiem ar savām konspirācijām, saukāt nepiekrītošos.
Kad tās apgāž, cilvēks mētā sūdus tāpat kā tie fanātiķi praidā. Uz visiem. Viņš tikai pareizs.
Bet, ja brālis mazais mans pazaudēja lielo brāli, kurš tika dzīts pa sanatorijām un palika viens, tad jau tas daudz, ko skaidro. Pats arī viņš pa sanatorijām bija - par citu kaiti... Mēs, 2 brāļi, uzaugām pritī mač katrs savā galvā.
Par senci runājot, sanāca atdarīt vientulību ar vientulību un nebūt blakus nāves brīdī, aizgāju idiots bradāt..., ieslēdzās aizsargreakcija, nenojautu situācijas potenciālo virzienu un tur man sev ir, ko pasniegt bez gala un mitas. Arī nav optimāli, bet tas pirmais aprīlis visu atsver : D
Dzīve nav rožu dārzs, sevišķi ģimenē, no kurienes nāku es. Sabruka pasaule visa, kad mamma aizgāja ar vēzi, kad man bija 6, bet brālim - 5.
Psailietiņas atradu pēdējā dekādē+
Līdz tam bija tendence nodzerties.
1
Brālis atrada ķirzakcilvēkus, ēlienus, plakanas zemes un tagad - kristietību. Es, viņaprāt, esmu sātans, bulijs un visi pasaules pēdējie vārdi, kurus dzirdēju arī vakar no viņa, jo civilizēti nepiekrītu viņa sazvērestībām. Arī spļaudīšanos manā virzienā, jo sadomājis nez kādus grēkus, kurus veicis neesmu.
Tur ir netīra propaganda virs pagrābtām dogmām, operēšana ar maņām, nevis zināšanām, skolu bastoja visu un lepojās. Karoč, nav otra cilvēka manā dzīvē, kas tik sūri tā uzvestos pret visiem, sauktu visus par idiotiem un neredz, ka pats ir tas idiots, no kura visi novēršas viņa uzvedības dēļ.
Viņš varētu būt piemērs tam, ka tukšā paurī psihedēliķim īsti nav, ko darīt. Var tikai circenīšiem pazāģēt līdzi. Kristietība vismaz racionālākā no viņa pēdējām nodarbēm. Karoč - tur smagi ar galvu nav labi, upura loma it visā un pret visiem, "gaismas nesējs" viņš esot u.tml. Šis ir tas gadījums, kad kristietība tiek lietota kā pavisam kas cits, nevis ticība labajam un motivācija būt labajam. Māņi.
2
Sencis ar savu insultu sēriju, poliartrītu, dzīvojot viens, atrada kristietību. Ja es kādreiz astmas dēļ viens pa sanatorijām vārtījos bērna kājā un uzaugu faktiski ārpus ģimenes no kādas 4. klases, tad viņš, ceru, atrada sirdsmieru pirms nāves, esot vienam. Ehhh. Šis ir tas gadījums, kad pienesums jūtas pozitīvs un cilvēks izvēlējās foršu nāves datumu: 1. aprīli - humora izjūta viņam bija krietna :)
Brāļa uzvedība ir smags depresants, mans dzirnakmens, Lietuvēns uz dvēseles. Bet neko, es turu apzināti lēnu prātu uz viņu un klusi ceru, ka kaut kas uzlabosies no manas savaldības un piemēra. Ko tik viņš pret mani nav sadomājies, esot izolētam savā bomzībā 20 gadus... Sprīdītis... Nezinu, vai kristietība tur ko uzlabos, jo tur cilvēks izvēlas naratīvu, nevis operē ar iekšķīgu ticību un neitrālu pieeju lietām. Viņam ir misija - uzmākties visiem ar savām konspirācijām, saukāt nepiekrītošos.
Kad tās apgāž, cilvēks mētā sūdus tāpat kā tie fanātiķi praidā. Uz visiem. Viņš tikai pareizs.
Bet, ja brālis mazais mans pazaudēja lielo brāli, kurš tika dzīts pa sanatorijām un palika viens, tad jau tas daudz, ko skaidro. Pats arī viņš pa sanatorijām bija - par citu kaiti... Mēs, 2 brāļi, uzaugām pritī mač katrs savā galvā.
Par senci runājot, sanāca atdarīt vientulību ar vientulību un nebūt blakus nāves brīdī, aizgāju idiots bradāt..., ieslēdzās aizsargreakcija, nenojautu situācijas potenciālo virzienu un tur man sev ir, ko pasniegt bez gala un mitas. Arī nav optimāli, bet tas pirmais aprīlis visu atsver : D
Dzīve nav rožu dārzs, sevišķi ģimenē, no kurienes nāku es. Sabruka pasaule visa, kad mamma aizgāja ar vēzi, kad man bija 6, bet brālim - 5.
Psailietiņas atradu pēdējā dekādē+
Līdz tam bija tendence nodzerties.