Sūrreālisms - Post a comment

Ir apmēram viens naktī – cauri rudenīgajai un miklajai nakts Rīgai dodamies mājup no Andrejsalas. Izvēlējos tādu maršrutu, kurš ved garām vienam iepriekš noskatītam objektam (resotrāns) – lieki nopētījām to ar domu kādreiz tur pabūt. Bet – iekļūšana ir ĻOTI apgrūtināta, līdz ar ko jāsecina, ka diez vai tas kārdreiz izdosies. Bet ne par to ir stāsts.

Klejojām pa mazajām, smaržīgu un mitru lapu pilnajām Rīgas ieliņām, meklēdami īsākos ceļus uz labu laimi, vadoties pēc kvartālu sadalījumiem – ar līdzpaņemto LED Lenser izgaismoju 1900. gadu ēkas, to fasādes, apbrīnoju to portālus, logu ailes, citiem vārdiem – priecājos par Jūgendstilu mūsu mazajā Rīgā, kura tur ir tik daudz – atliek pacelt vien galvu. Turpinājām iet, priecāties par arhitektūras tīrradņiem, to kontrastiem ar mūsdienu Sniegbaltītes arhitektūru (stikla zārkiem) un priecājāmies arī par, iespējams, topošajiem šedevriem – kādās 3 vai 4 vietās norisinājās fasāžu remontdarbi vai arī tika pamatīgāk restaurēta kāda pērle – citur bija logi, citur ne. Un arī šīs, pēc būtības jaunceltnes, aicināja ieiet sevī. Bet atturējāmies no aicinājuma, turpinājām ceļu.

Iemaldījāmies kādā burvīgā, brīvi pieejamā sētā, kuru ieskāva šī paša arhitektūras stila ēkas – tik labi koptas, smagnējas, bet eleganti vieglas, dabiskas, tumšas, greznas un mīļotas. Pa vidu sētai bija ar apmalītēm nožogots paaugstinājums ar perfekti koptu mauriņu tajā, kurā bija sakritušas tajā augošo, kopto koku lapas un lapiņas no vīteņaugiem, kuri rotāja apkārt esošo ēku fasādes. Mauriņš burtiski aicināja piesēst, ko arī darījām atpūtas nolūkos – apsēdāmies, tērzējām, paijājām mauriņu, izbaudot tā vēsos, bet maigos pieskārienus. Nedaudz uzkavējušies šajā tumsas ieskautajā paradīzes kaktiņā, devāmies tālāk vērpt savu ceļu uz manām mājām, līdz nonācām pie šī pastāstiņa cēloņa – šī paša, manis tik ļoti mīļotā arhitektūras stila ēku – pamestu, piemestu, piefēcētu, smirdīgu un citādi patīkamu. Paspīdināju savu lukturīti caur izsistajām logu rūtīm, nopētīju piegružojuma koeficientu un ēkas vilinājuma pakāpi – devāmies iekšā!

Ieejot iekšā manu dvēseli pārņēma sajūsma – priekšā bija visnotaļ plaša un varena kāpņu telpa ar akmens kāpnēm, noplukušiem sienu krāsojumiem, kuri drupa tik estētiski, kā arī ar paralēli kāpnēm ieturēto sienas rotājumu zelta krāsā un citām greznībām, kā arī uzkrāsota norāde melnā krāsā, ar bultiņu slīpi uz augšu – “Alus”. Apgriezos otrādi, ar seju pret ieeju, lēni spīdināju gaismiņu uz lūpošo krāsu un līdz ar gaismas staru pacēlu galvu, lai skatītu griestus, un mana seja iemantoja pārsteiguma grimasi, kuru papildināja apbrīnas izsauciens. Luktura gaismā sevi visā godībā un cieņā rādīja griestu greznojums – smaragdzaļi pūķi ar rubīnsarkanām, uz leju liektām liesmu mēlēm, kuri akcentēja baltos, ar zelta krāsu rotātos griestus. Un starp tiem šiem pūķiem – tukša, smaragdzaļa plāksne, kā radīta cieņu paudošam uzrakstam latīņu valodā. Bet virs plāksnes – zeltā rotātas dāmas sejas atveids. Un šis rotājuma motīvs atkārtojās viscaur kāpņu telpas griestu rotājumos. Ēka mūs ļoti silti sagaidīja.

Devāmies iekšā pirmā stāva dzīlēs – atradām ķīmijas kabinetu ar visu lielo vilkmes kabinetu, kurš bija apķēpāts, turpat atradām flīzēto galdu un dažas ķīmisko vielu saturošās pudelītes, kuras izskatījās tā, it kā to saturs nekad nebūtu lietots – pilnas līdz malām. Devušies dziļāk, atradām nelielas noliktavas, kuru plaukti bija dekorēti ar norādēm – plaukta numurs un vielas, kuras uz tā novietojamas. Uz plauktiem - šīs pašas - it kā neaiztiktās pudelītes un daži plauktiem nepiederīgi priekšmeti; uz zemes - kristalizators un visāda draza – tā pati, kura sedza grīdu: apģērbu gabali, papīru un būvgružu kalni, izlietotu pārtikas produktu iepakojumi un fēces.
Staigājām vēl – šķērsojām atkal kāpņu telpas koridoru un nonācām pretējā ēkas spārnā – tajā, kā izskatījās, bija mājojis kāds ofiss – visapkārt mētājās dokumenti, rēķini, pavadzīmes, Pasta norēķinu sistēmas taloniņi, banku kvītis, kontu atskaites, normatīvo aktu sējumi, mapes un citas ofisiem piederīgas lietiņas – nodevos dokumentu pētniecībai un tajos figurēja vairāku man nezināmu uzņēmumu vārdi. Dokumenti bija datēti ar 2000., 2001. gadu, iespējams, ka tajās kaudzēs bija arī kāds svaigāks dokuments, pēc kura noteikt ēkas pamešanas datumu. Pašlaik, vadoties pēc dokumentiem, jādomā, ka tas noticis 2001. gadā. Bet, vai tiešām ēka bija pamesta?

Pētniecības laikā mūs aktīvi pavadīja nepārprotama skaņa – zem mūsu soļiem plīsa stikli un flīzes, bet tāda pat skaņa bija arī augšstāvā. Bet nepievērsu tam sevišķu uzmanību – mans līdzcilvēks gan. Tas ir nedaudz savādi, bet man nebija pat cienījamas bijības pret nezināmo staigātāju. Prātā bija vien domas – apsargs tas noteikti nav, paliek bomži un citi tumsu mīloši bradātāji.
Sadomājām iet atpakaļ uz ķīmijas kabineta galu un mēģināt iegūt plauktu fotogrāfijas ar mobilā telefona kameru, ko arī darījām. Spīdinājāmies ar lukturīti, fotografējām ar mobilajiem un klausījāmies – kā šie noslēpumainie soļi tuvojas. Bet bez aiztures turpināju darīt iesākto.
Līdz durvīs parādījās divu slāvu izcelsmes vīriešcilvēku sejas. Sākās neliela darba intervija krievu valodā:
- Ko jūs te darāt?
- Fotografējām un pētām!
- Kas tur ko fotografēt?
- Priekšmetus, ēku un vietas!
- Te dzīvo cilvēki, tāpēc mēs te nācām skatīties – kas te lejā staigā.
- Vai mēs varam vēl te pastaigāt, pafotografēt?
- Labi, tikai te dzīvo cilvēki...

Pateicos par info un turpinājām izpēti. Tikai tagad jau līdzpaņemtā dāma uzstāja, lai dodamies mājās. Nedaudz uzkāpu pa kāpnēm, no kāpņu platformas iemetu gaismu dažās telpās un tad arī devāmies prom, lai iegūtu nepabeigta seksa sajūtu un dusmas par neizstaigāto objektu – un tas viss dāmas lieko baiļu un bijības dēļ. Tajā pat mirklī sapratu – nākšu pa dienu, jo izstaigāta bija tikai piektā daļa objekta – nožēlojami, NOŽĒLOJAMI maz...


Pagaidām ielikšu tikai nakts bildes, bet šajā nedēļas nogalē būs arī dienas, kuras padarīs bradājumu par pilnīgu esam.


P.S.
Līdzpaņemtais lukturītis liek domāt - vai tiešām eksistē nejaušības? Vai arī mums viss jau ir nolikts priekšā - kad, kas un kā notiks?