[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 25 friends' journal entries.
| Wednesday, August 12th, 2026 | ||
|
zivs |
3:42a | Ak Dievs! Dabūju “The Garden of Earthly Delights” absurdā izšķirtspējā. Wikimedia Commons ir pieejams fails apmēram 30 000 × 16 927 px, ~238 MB Saite: https://commons.wikimedia.org/wiki/F Jāskatās, kur ir links Original file. Oriģinālais triptihs ir apmēram 3,9 × 2,2 m. (via MI) Ievilkšu fotošopā un pētīšu katru kvadrātcentimetru. Kā es gribētu redzēt kaut vai labas reprodukcijas. Noliktu beņķīti, un stundām pētītu. Te samazinātais:  |
| Tuesday, August 11th, 2026 | ||
|
black_data |
11:48p | KINO: The Invite Mazliet sajutos kā Hawk, tikai man nav fancy playa name. Vispār man bija skepse par šo filmu, drošvien premises dēļ. Bet tad es redzēju dažas atsauksmes, arī manu letterboxed draugu vērtējumi nebija slikti, visbeidzot A24 logo man filmu pārdeva. Jāsaka, ka nenožēloju. Diezgan daudz cringe epizožu, diezgan daudz smieklīgu epizožu, arī tādu, kur pārējā zāle nesmējās, un arī tāds kā spogulis pavērsts pretī dažādos manas dzīves posmos. Nekā groundbreaking, bet emociju uzķēra gan kamera, gan aktieri. Es domāju, ka neveiklību un nervozitāti nav nemaz tik viegli notēlot, nepadarot to par karikatūru. Vēl filmas beigās atskanēja viena frāze, ko es biju dzirdējis iepriekš. Kad filmas titros parādījās Esther Perel vārds, man tapa skaidrs, kāpēc. Un vēl, lai gan es praktiski neko neatceros no Olivia Wilde iepriekšējās filmas, kas nav laba zīme, tomēr palicis atmiņā, ka es beigi neheitoju arī Don’t Worry Darling. Šis mēģinājums fokusēties uz šaurāku problēmu radošajam autputam noteikti ir nācis par labu. |
|
zivs |
12:24p | Efektīvi, Wowow! Ēdu cepuri. Dombrava ir pilnīgs facepalm. Kā es gribētu, lai tā ir īsta Spānijas iekšlietu ministra atbilde diegabiksei Dombravam. |
| Monday, August 10th, 2026 | ||
|
black_data |
5:33p | Šo ir mazliet grūtu noformulēt, bet kaut kā dzīve šobrīd šķiet mazliet garlaicīga. Ir tie daži pasākumi gadā, un viss pārējais laiks faktiski tiek aizpildīts ar sportu, jo tā ir vieglāk. Tās dažas dienas Londonā bija diezgan piepildītas, jo bija gan limitēts laiks, lai satiktu cilvēkus, gan visādas izstādes pieejamas. Nebūtu sarunāti plāni, es drošvien Vesa Andersona izstādē būtu pavadījis vēl kādas divas stundas. Gan jau dzīvojot tur uz vietas būtu tās pašas problēmas, kas šeit, lai gan nenoliegt, tā ir pavisam cita līmeņa pilsēta. Un cilvēki apkārt ir vai nu par jaunu, vai par vecu, vai pārāk single, vai pārāk couple, vai, vai vai... Es nez. Piezīme par manu intravertumu šķiet kā tāds joks, bet nu tā reāli es galvenokārt uz kaut kādām filmām un koncertiem eju viens. Visi tie mēģinājumi kaut ko saskaņot biežāk beidzas ar to, ka es vienkārši palaižu kaut ko garām, un tad jau labāk uzreiz rēķināties tikai ar sevi. |
|
black_data |
4:56p | |
| Sunday, August 9th, 2026 | ||
|
extranjero |
10:15p | nodokļus bagātībai, nevis darbam Nav tā, ka es ļoti gribētu šo rakstīt, bet mans pienākums ir uzrakstīt, kāpēc es šobrīd pilnībā atbalstu Spānijas progresīvos un kāpēc to vajadzētu darīt ikvienam, kam rūp personīgā pārticība. Es pie tā nonācu kovida dēļ, bet tam nav sakara ar Spānijas ieviestajām absurdajām un aplami stingrajām mājsēdēm. Kovida laiks parādīja, ka daudziem var būt stipri viedokļi, bet tie nav neko vērti, jo vēlāk nevienam par to nav jāatskaitās. Īsto novērtējumu saņem tie, kuri ir gatavi savu viedokli pamatot ar reālām vērtībām, piemēram, ieguldījumiem biržā. Kovida sākumā Cibā bija Rindra, kura pajautāja, “Vai jūs jau esat sapirkušies akcijas par lēto cenu?” Es labi sapratu, ka vispārēja panika par kovida šausmām ir nepamatota, un akciju tirgus pilnīgi noteikti drīz atkopsies, tāpēc es pieņēmu šo ieteikumu un visus brīvos līdzekļus ieguldīju akciju tirgū (neskaudiet, man šo brīvo līdzekļu nebija daudz). Šie ieguldījumi bija neparasti veiksmīgi, un apmēram gada laikā man deva 100% peļņu, ar to pierādot, ka mans viedoklis bija pareizs. Tomēr nevar zinātniski apgalvot, ka šī uzvara bija tieši tāpēc, ka man bija taisnība par kovidu. Tā varēja arī būt nejauša veiksme un tirgus varēja ātri atkopties citu iemeslu dēļ. Es sāku meklēt pierādījumus, kas apgāztu manus pieņēmumus. Tā es pamazām nonācu pie Gerija Stīvensona grāmatas, kurā viņš apraksta savu veiksmīgo pieredzi biržas treidera darbā, liekot derības uz to, ka procentu likmes pēc 2008. gada krīzes saglabāsies zemas. To nespēja paredzēt daudzi ekonomisti, jo bija šķietama pretruna – akciju tirgus atkopās un šajā laikā sasniedza nebijušus augstumus. Es uzticos Gerijam, jo viņš savu viedokli pamatoja ar treidera darījumiem, un dažu gadu laikā nopelnīja savam darba devējam aptuveni 70 miljonus mārciņu un komisijās par savu darbu saņēma ap 5 miljonus mārciņu. Tas pierāda, ka tas nav vienkārši viedoklis, bet arī dziļāka izpratne par to, kas notiek ekonomikā. Gerijs izskaidro, ka procentu likmes saglabājās zemas, jo ekonomika joprojām bija ļoti slikta: darba cilvēku ienākumi nepieauga, patēriņš bija zems un tas neveicināja izaugsmi. Savukārt bagāto cilvēku ienākumi turpināja pieaugt un viņiem bija daudz brīvo līdzekļu, kurus nespēja iztērēt. Attiecīgi šie līdzekļi tika ieguldīti vai nu nekustamajā īpašumā, vai uzņēmumu akcijās, kā arī zeltā, uzturot šo aktīvu cenas augstas. Vienīgās šaubas par to, vai Gerija naratīvs atbilst realitātei, rodas no tā, ka dati neparāda, ka nevienlīdzība ir pieaugusi. Varbūt viņam nav taisnība, bet varētu būt arī tā, ka mēs esam zaudējuši fokusu uz to, kādi dati ir jāskata, lai saprastu šo fenomenu par ienākumu pieaugumu atšķirību starp bagātajiem un parastajiem cilvēkiem. Arī kovida laikā katru dienu tika publicēti dati par saslimušo un mirušo skaitu, taču tie nekad neparādīja būtisko – ka kovids ir risks senioriem un cilvēkiem ar citām slimībām. Gerijs redz nākotni diezgan drūmu. Ja mēs neatrisināsim šo problēmu ar ienākumu pieaugumu atšķirību, darba cilvēkiem būs aizvien grūtāk iegādāties savu mājokli. Viņš iesaka radikālu risinājumu – nodokļus bagātībai, nevis darbam! Šīs nav komunisma idejas, un tām ir vēsturiska pieredze kapitālisma valstīs. Periodā pēc 2. pasaules kara ASV un Apvienotā Karaliste uzlika 90% nodokli bagātniekiem, un šajā periodā bija visātrākā izaugsme un darba cilvēki baudīja labākus apstākļus. Toreiz parasts strādnieks pastā vai benzīntankā varēja iegādāties savu māju, kamēr mūsdienās tas vairs nav iespējams, lai gan pēc IKP ekonomika ir ievērojami augusi. Progresīvais nodoklis nav sociālisms vai komunisms. Tā ir nodokļu politika, kas novērš, ka sabiedrība sadalās trūcīgajos un mazā saujiņā bagātnieku. Šobrīd progresīvais nodoklis darba algām nav pietiekams, jo bagātnieki vairums ienākumu negūst no darba, bet kapitāla pieauguma. Tāpēc ir ļoti svarīgi sākt aplikt lielāku kapitālu ar nodokļiem, lai cik politiski grūti tas nebūtu. Dažas mazās valstis, kā Norvēģija jau eksperimentē ar šādu politiku, bet tam nav pietiekamas ietekmes, jo bagātiem cilvēkiem ir viegli mainīt savas mītnes valsts rezidenci. Spānijai ar savu progresīvo politiku ir vislielākās iespējas to ieviest no lielajām valstīm, un pēc tam varētu sekot citas valstis. Tāpēc es pilnībā atbalstu Spānijas pašreizējo politiku, ne obligāti pašreizējo premjerministru, bet tas nav būtiski. Nekad nebūs tā, ka mums patiks pilnīgi visas valdības politikas, bet Spānija iet pareizajā virzienā. To pierāda arī tās labie izaugsmes dati, un tās rūpes par visiem iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kas nav turīgi vai bagāti. Visiem vajadzētu atbalstīt Spānijas izvēlēto kursu un beigt cepties par imigrantiem. Bagātie tikai uzkurina naidu pret imigrantiem, lai novērstu mūsu uzmanību no iespējamiem nodokļiem bagātībai. Viņi spēlējas ar cilvēku emocijām, lai gūtu personīgu labumu, un tas ir ļoti nožēlojami. Nepakļausimies viņu manipulācijām, un sāksim atbalstīt politikas, kas palīdz mums, parastiem darba cilvēkiem. Atsauces: https://garyseconomics.org/ https://sites.prh.com/thetradinggameboo https://www.youtube.com/@garysecono |
|
zivs |
4:09p | Šīs nakts sapņu sakarā atcerējos vakardienas. Vnk likās nenozīmīgi rakstīt. Taču tikko aptvēru, kas tajā ir bijis fun. Mēs staigājām pa Rīgu ar klusu, pieklājīgu indieti. Sāka veidoties draudzība, ne romatiskā, bet uzticēšanās, jo es biju pieklājīgs, uzmanīgs pret viņu. Ejot, es piedāvāju panest viņas somu. Kad mēs pašķīrāmies, aizmirsām par somu. Tā palika pie manis. Un tad es iedomājos, kāds kauns – es nezinu vai neatceros viņas vārdu. Izņēmu no somas viņas maciņu, un izvilku sudrabotu bankas karti, lai izlasītu vārdu. URAD. Uzvārdu nelasīju, jo eiropeietim tā vienalga ir neizlasāma burtu kombinācija. Ieliku karti atpakaļ, cerot, ka atdodot somu, viss būs vietā tāpat kā bija, un viņa nepamanīs, ka esmu tā darījis. Tikko aptvēru, ka tā ir ambigramma. DARU. piebilde: svarīgs sapnis man. tieši tāpēc, ka pirms nedēļas es ciklēju ļoti tumšas domas. nedetalizēsim. bet es vienalga daru. cenšos nepalikt nodegušās mājas pelnos. un visa sajūta kas ir, ka tas ko es daru ir "daru" |
|
zivs |
2:05p | Akvareļu / bulciņu epizode Bija kaut kāda akvareļu skate, un kā vnm es visu pēdējā brīdī, vai nokavēju. Ir gandrīz plkst. 16, pēdējā diena. Noslēdzas 17:00. Muldēju, kā jau es māku, līdz atļāva līdz nākamās dienas 17:00, vai pat pirmdienai. Tad nu es paņēmu G mašīnu, un devos pēc akvareļpapīra. (tik ļoti reālā LMA garā) Izpirku visas veikalā esošās bulciņas, jo tur tās cepjot uz vietas, un ideāli, ka nebūs jādomā par ēdienu. Visa komūna priecāsies. Mirklis realitātes: Dzīvē es neprotu gleznot. Kaut kā tiku cauri ar minimumu akvarelī, lai saglabātu mācības citos, interesējošos priekšmetos. Savāda pirmsprecību epizode Kāda ļoti tuvojās. Esam pazīstami ļoti īsu laiku, vēl mazāk kopā. Bet es esot the one. Tā, ka beidzot atradusi. Esot manā vecumā. Izskatījās vidēji skaista. Mani nervozu darīja, ka tik masīvi iet virsū, bet sildīja, ka neko citu negribot. Beigās nācās būt nekaunīgam, un pajautāt vārdu pēc visa šī laika. Maskavas epizode Maskavas stacijas gājēju tuneļi. Liela cilvēku plūsma. Es totāli kavēju, bet palīdzēju neredzīgajam tikt cauri tunelim, pa lēzeniem pakāpieniem, pieturot, un diktējot latviešu valodā, ka lūk tagad pakāpiens. Man bija vienalga, ka latvietim tūlīt var bēdīgi klāties. Neviens apkārt taču nezina, ka esmu no Baltijas, vnk sveša valoda. Beigās tikām līdz uzgaidāmajai zālei. Nosēdināju solā, parunāju ar viņu vēl angliski / krieviski, lai saprot arī. Latviešu valoda bija tikai, lai nekas nav jādomā, un pašokēt citus. Vectīģera epizode, jau lasot cibu nomodā, haha Sveiciens Lauvām! |
| Saturday, August 8th, 2026 | ||
|
zivs |
7:42p | Naivas toreiz bija manas fantāzijas par 6L amerikāņu auto. Te, Igaunijā, cilvēks elektrotransportu pārtaisījis par aparātu, kas uz soļarku iet pa jebkuriem koplietošanas ceļiem, tik braukt jāmāk ar tādu. Tādā ietilptu ne tikai Grēta Tūnberga. clickpic 4 video  |
|
black_data |
8:15a | Turpinot izbaudīt degvielas nakts serinādes, es mēģināju saprast, kas notiek to autovadītāju galvās, kuriem pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ir jāpadara par emocionāli piesātinātu piedzīvojumu. Tas man atgādināja vienu nesenu atgadījumu. Braucu es mājās no Lietuvas, kas ir pagarš ceļa posms, un pret iztērēto laiku, kas ir jāpavada ceļā, es attiecos filozofiski. Es arī mēģinu lieki izvairīties no pedāļu spaidīšanas un kloķu raustīšanas, tāpēc gandrīz visu ceļa posmu es braucu ar konstantu ātrumu apmēram ceļu satiksmes noteikumu ietvaros, ko nodrošina gana mūsdienīgs auto. Kaut kādā vienā trīs joslu posmā mans iestādītais ātrums bija lielāks kā diviem smagajiem auto, kas bija nolēmuši aizņemt divas joslas, tad nu es viņiem virzījos garām pa malējo kreiso. Kāds vīrietis aiz manis bija nolēmis, ka kādi pieci kilometri virs atļautā maksimālā ātruma viņam nav pietiekami ātri, un veica visādus žestus ar auto un rokām, un kopumā izskatījās ļoti frustrēts. Es melotu, ja teiktu, ka es nekad pie stūres neuzvelkos, bet jāatzīst, ka ne dēļ cilvēkiem, kas pārvietojas adekvāti un ceļu satiksmes noteikumu ietvaros. Kad es biju ticis garām smagajiem auto, un mans ceļabiedrs garām man, viņš savā frustrācijā vēl netika arī galā ar situāciju uz ceļa, un man jau šķita, ka nu tūlīt būs lēkšana ārā no auto un liela runāšanās. Es drošvien neizbaudītu šo interakciju, bet es arī nepielāgoju savas dzīves lēmumus tā, lai izvairītos no hipotētiskām konflikta situācijām. Es speciāli neradu apstākļus, lai konflikta situācijas veidotos, bet es parasti rēķinos ar to, ka kāds varētu vēlēties ar savu agresiju vērsties pie manis. Taču šinī gadījumā nekādas apstāšanās un kāpšanas ārā nebija. Tad nu man radās jautājums, un kam no tā visa palika labāk? Es tā kā nejutos izdarījis kaut ko nepareizi, tāpēc man bija diezgan vienalga, un šī bija tāda neērtībā apmēram kā neērtā lenķī spīdoša saule. Un ja man jāmin, tad vienīgās emocionālās ciešanas pats sev radījā nepacietīgais vīrietis. Un vai tas bija to vērts? Katram gadījumam, šī stāsta morāle nav vienmēr kāpt ārā no mašīnas skaidroties. Tu nekad nevari zināt, kas otrā mašīnā ir pie stūres. Drīzāk tas, ka tavi mēģinājumi sabojāt dienu kādam, kurš tevi kaitina, diezgan bieži var nesasniegt mērķi, un tā vietā tu vari izvēlēties nebojāt dienu sev. Bet arī tas, ka cilvēki ir pārāk integrējuši auto savā identitātē. Es te nesen iedomājos, ka tomēr ir jauki, ka tagad uz miesta veikalu var aizbraukt piecās vai desmit minūtēs, un vairs nav jāpatērē vairākas stundas, ejot kājām. Šis dzelzs gabals ar četriem riteņiem jau dara diezgan fantastisku darbu, pat ja to nevar sapārot ar jaunāko telefonu. Tas, ka došanās uz citām valstīm joprojām ir īpašs piedzīvojums, varbūt pat nav slikti. Savukārt ceļošanu visumā stipri vien ierobežo fizikas likumi, un maz ticams, ka mēs jebkad pametīsim šo planētu. Viss ir relatīvs, un uz visa šī fona bojāt sev dzīvi par ātrumu stapību stapr 90 km/h un 120 km/h šķiet visai muļķīgi. |
| Friday, August 7th, 2026 | ||
|
zivs |
7:35p | Tik forši, ka ventilators stāv izslēgts, un vajag uzvilkt vilnas zeķes. p.s. Plānu jaciņu uz nakti laikam arī vajadzēs. Patīk, patīk |
|
black_data |
11:40a | Mans "tax the rich" piedāvājums būtu lielāki nodokļi otrajiem un trešajiem auto. Es domāju, ka detaļas var izstrādāt, nav vajadzība cepties par kuplām ģimenēm ar īpašām mobilitātes prasībām, jo šāda ideja nav nodota nevienai likumdevēju komitejai. Bet principā es esmu novērojis, ka gada aukstajos mēnešos stipri mazinās alternatīvi apdāvinātu indivīdu vēlme pārvietoties ar neadekvāti skaļiem auto. Kas man liek domāt, ka šiem indivīdiem ir arī normāli transportlīdzekļi, un šis skaļais luksusa atribūts tiek izvilkts tikai tad, ka saasinās pašapziņas problēmas. Jāsaka, ka nakts no ceturtdienas uz piektdienu ir rezervēta vēl īpašākiem indivīdiem pat apdāvināto indivīdu vidū. Runājot par potenciālajiem likumdevējiem, izskatās, ka Progresīvie ir pametuši gaisā ideju par progresīvu sodu sistēmu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Kulberga Latvija, protams, šādam skandināvu modelim vēl nav gatava, bet ir diezgan grūti apstrīdēt novērojumu, ka tipiskos noteikumu pārkāpējus un agresīvos braucējus var viegli profilēt pēc auto glaunuma. Un pie stūres nav tikai bros treniņbiksēs, bet arī viņu sievas un draudzenes, kuru sejās ir viss pasaules naids pret dzīvi un apkārtējiem. Omulīgi pensionāri, kas arī bieži vien brauc ar glauniem auto, savā relaksētībā pārspēj pat hipijus. |
|
dienasgramata |
9:41a | TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu. |
|
zivs |
1:02a | Plāceņu receptes neder, saki, tikai gotu un Lynch vaibs? Ok. Es nekad nelietoju receptes. Pastāvēju virtuvē, visu sakapāt, samest bļodā, pa ātro, klāt etiķi, apmaisīt. Būs man sezonālā zupa ar kefīru un bietēm, 2 dienām. Sanāca gan uz 7/10, bet saiģot. Ieliku ledusskapī, lai ievelkās. |
| Thursday, August 6th, 2026 | ||
|
black_data |
10:23p | KINO: Obsession Varbūt man vairs nevajag skatīties šausmu filmas? Es, protams, rēķinājos ar risku, ka viss būs slikti, bet kaut kādā brīdī es pavilkos uz pozitīviem vērtējumiem, un alternatīvu trūkuma dēļ devu filmai iespēju. Metaforas ir labi, bet uz vienas metaforas bāzes nevar uzbūvēt divu stundu garu stāstu. To visu varēja satilpināt arī īsfilmā. Bija jau nervus kutinoši, bet tur varēja nostrādāt arī sajūta, ka kaut kas līdzīgs ir piedzīvots, tikai toni zemāk, un bez pārdabiskām parādībām. Ja The Substance bija par sieviešu bailēm zaudēt ārišķo skaistumu, tad Obsession mērķēja uz bailēm iestrēgt toksiskās attiecībās. Var jau būt, ka īsti nemērķēja. The Substance tādā ziņā bija nepārprotams sociāls komentārs, kamēr par Obsession nav tādas stingras pārliecības. Bet noteikti abās es cietu, un apzvēru doties prom no zāles. Kā jau parasti, es izcietu līdz beigām, cerībā, ka visas ciešanas atmaksāsies, bet šis nebija tāds gadījums. Kainda jau arī nebija baigi daudz alternetīvu scenāriju, kā tam visam beigties. Vēl es neesmu drošs, ka par pusaudžu nedrošības ir vērts tik ciniski pataisīt par kaut ko tik pretīgu. Var jau būt, ka uz šo ir vienkārši jāskatās kā uz amerikāņu kalniņiem, kur cilvēki dodas dabūt adrenalīnu. Šinī gadījumā gan laikam kortozolu. Vēl man bija tā laime noskatīties vairākus šausmu filmu treilerus. Dzimumu vienlīdzības vārdā, šķiet, būs filma Waxface, vai kaut kas tajās līnijā. Izskatās, ka līdzīgi kā The Substance, šī arī būs ķemeniska šausmu filma. Vai pavilks arī sociālā komentāra līniju, kas to zina. Intuīcija saka, ka nepavilks, un kā šis vienkārši ir mēģinājums slaukt žanru, kamēr ir haips. |
|
dienasgramata |
3:19p | No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.” |
|
zivs |
1:29p | Savāds msg no sapņa. Ausis kustina ausis kustas Ko es tiku atkārtojis staigājot |
| Wednesday, August 5th, 2026 | ||
|
zivs |
11:22p | stāstu MI: LSM: "Plācenīši, sacepums, krēms. Trīs saldas biezpiena receptes" Man vnm ziņās lasot mājas sadaļu ar receptēm, tas ir kā cits, nenopeļams, bet arī nepieņemams kosmoss. Kādas receptes, kādi plācenīši, ja eksistenciāli viss brūk, gan pašā, gan pasaulē? papildināju: Es protams gribētu, lai es laikus būtu atradis savu dvīņu liesmu, un mums būtu sakopta māja, normāla dzīve. Tagad tas gotiski liekas cita, pārspīlēti naiva, pārspīlēti krāsaina filma. Lynch ir mana pasaule, haoss diemžēl ir tas, kur dzīvoju. Still ilgojos pēc savas īstās femmes, bet viss jau ir beidzies. Atliek gari noslēguma titri, skanot NIN |
|
extranjero |
9:01p | Latvijas radio intervija ar manu māsu (LR1 5.8.2026 19:05) https://latvijasradio.lsm.lv/public/ind Man nekad nav paticis komerciālais sports, bet šādu skriešanu savam priekam es atbalstu no visas sirds. Domāju, ka šādi pasākumi nākotnē būs aizvien biežāki – cilvēki sanāk, dara kaut ko interesantu, skrien, brauc ar velosipēdiem, staigā pa dabas takām utt. |
|
zivs |
5:52p | Atcerējos, ka uz mammas skapja ir ventilators. Sarežģīti manā kameras izmēra telpā atrast tam komfortablu setapu (virzienu, ātrumu, grozīšanos/negrozīšanos), jo tas ir 1m no manis, bet tomēr. Pis nah, šāds karstums Rīgas betonos. Es burtiski nespēju funkcionēt pa dienu, nrg at half. |
|
zivs |
12:16a | Ja nav redzēts Twin Peaks: Return (2017), konkrēti 8. sērija, nav redzēts nekas. Man palēninātas kustības pēc sērijas, tinot cigareti. Puikiņš nespēj attiet no kino. Turpina murmināt sevī "o, fak.." klusums, elpa "o, fak..", ... Oki, uzpīpējam, un ņemam 9. sēriju. |
| Tuesday, August 4th, 2026 | ||
|
zivs |
9:50p | kā man ievilka interneta kabeli mājās ap 2004. bams! es vairs neko nelasīju. arī pirms tam biju svētdienas lasītājs |
| Monday, August 3rd, 2026 | ||
|
zivs |
5:57p | yeah! latests atgriezušies. daudz laba satura, kamēr es nedēļām raxtīju trash, citus nelasot. un visus nemaz nevar, ja neatver īpaši, jo bezmaksas abonements ir tikai 70 |
|
extranjero |
12:30p | Varbūt gnidrologs var pārpublicēt, bet šī bilde (https://x.com/KasparsMelkis/status/208 Bet varbūt viņi vienkārši baidās no cilvēkiem ar citu ādas krāsu. Tāpēc būtu forši, ja arī Latvijā izlaidumi būtu šādi. Un cik saprotu, pamazām jau arī tādi kļūst. Lai veicas! |
|
dienasgramata |
10:06a | No instagrama reklāmas: “Roku darināti HISUI naži slīd cauri jebkam - gaļai, dārzeņiem, pat tomātiem. Griez gudrāk. Gatavo ātrāk. Pasūti zemāk.” |
