Nevar salasīt?

Arī 47.vsk pievarēta. Un visi mazie darbiņi izlaboti.

Rozīšu žurnāls beidzot sarakstīts. Dārzeņu žurnāls visu laiku tiek uzturēts kārtībā. 47.vsk žurnāls vēl jāsaraksta.
Pārkārtojot plauktu, atradu vērtīgus papīrus - nebūs nākamās nedēļas kontroldarbi jātaisa pa jaunu :)
Vārdu sakot, diena pavadīta vērtīgi. Tagad jādodas beidzot ārā no mājas.

Skola tik skaisti izrotāta! Visiem sarkanbaltsarkanās lentītes. Himna, svinīgā uzruna. Un tad uzvedums, kas izbojāja visu svētku noskaņu. It kā par latviešiem no vidusmēra studenta skatījuma. Tas bija prasti, bezgaumīgi, tukši, bezcerīgi... Biju laimīga tajā brīdī, kad varēju ieslēgt savu mīļo mūziku ar spēcīgu tekstu.

Spēlēju spēlīti un dabūju
"Air Traffic Controller (top 1% of all players).
You have achieved the highest rank for this map."

Vakar arī savam telefonam uzliku Task Killer. Rezultāts labāks nekā rozā panelītim - aķītis tērējas 3x lēnāk. Nemaz nezināju, ka tik daudz programmas visu laiku klusiņām grauza manu aķīti. Un es nepārspīlēju - pēdējās dienas ap šo laiku bija atlikuši ~30%, tagad 75%.

Ideāls svētdienas vakars. Cerības festivāls beidzies, un man prieks, ka varēju piedalīties. Par spīti visai kritikai, pasākums bija svētīgs. Jocīgi, jo man daudz kas nepatika (un šo es rakstu ar smīnu, jo es jau neesmu nekāds rādītājs). Bet pietiek jau ar to, ka varu priekš savas ikdienas paņemt kaut vai vienu atziņu /iespaidu /pārdomu, lai varētu teikt, ka man tas par svētību.
Šīs dienas lielākā bēda - Index caffee svētdien strādā tikai līdz 20:00. Nācās dzert McDonald kapučino. Nu un ja nekas sliktāks ar mani šodien nav noticis, tad seciniet paši, kāda bija šī diena.
Ok, jākāpj ārā no auto. Beidzu.

Labojot kontroldarbus, ielūkojos jūtūbā. NCIS :) Uhh, gribētos tagad paskatīties. Ja tik varētu kaut kā ar tiem mūžīgajiem kontroldarbiem sarunāt. Tas jau līdzinās murgam. KDKDKDKDKDKDKDKDKD... Nedēļu nerādīties skolā ir ļoti, ļoti slikti. Sapratāt? Un vispār tās bija tikai 3 dienas.
Tagad tak jaunā sezona sākusies!

Dusmīgā skolotāja. Atļāvos personīgi pateikt, ko es domāju par tiem, kas tērē manu laiku, rakstot kd pēc termiņa bez gatavošanās. Meitene apvainojās un aizgāja. Vismaz tas murgs nebūs jālabo. Ai, mājās gribu. Kārtīgā istabā. Un tā, lai viss ir izdarīts.

Beidzot biju kino. Sociālais tīkls - pēc labajām atsauksmēm. Un filma tiešām interesanta. Galvenais varonis manā vecumā. Tas mani visvairāk pārsteidz.
Bet ne par to es gribēju rakstīt. It kā laiks baigi aizņemts un mājās atnākot vienīgā vēlme ir iet gulēt. Vienu brīdi domāju par to, ka gribētos vairāk brīva laika. Bet nē. Šādi ir labi. Nav laika domāt par visādām nevajadzīgām lietām, līdz ar to mazāk problēmu. Un vērtīgās lietas arī ir vieglāk pamanīt, jo nav galva pilna ar visādām drazām. Tātad jūtos daudz labāk nekā tad, kad ir daudz brīva laika. Piektdiena ar visu gatavošanos arī šo to labu deva. Un vispār viss patīk.
Bez tam es zinu, ko es gribu. Ja pie manis ierastos zelta zivtiņa, es viņai liktu labot manus kontroldarbus.

"-Meitenīt, zinu, ka tu gaidi princi baltā zirgā, un te es esmu! - Forši. Un kur ir tas princis?"

Lai vai kā izklausītos pēc maniem iepriekšējiem tekstiem, brauciens bija skaists. Nodziedājām labi, publika bija sajūsmā, mēs arī. Un patika arī viss redzētais. Nu labi, varbūt ne gluži viss. Bet kopumā - super. Un ja brauc uz tādu īsu laiciņu, pat nav tik grūti mainīt vidi.
Lidojot atpakaļ, likās, ka galva uzsprāgs un pakausī būs caurums, bet neuzsprāga. Tas tāpēc, ka slima. Temperatūra neliela, bet ir. Tagad tik jāizdomā, ko darīt ar darbu rīt. Varētu it kā neiet, bet kauns zvanīt un teikt, ka kaut kas atkal. Nu nez, vēl laiks izdomāt. Ja izlabošu pēdējos uzdevumus no neizlabotā darbiņa, tad jau būs vieglāk izkustēt no mājas. BET! Slimam apkārt staigāt nav labi, pat, ja tā ir tikai saaukstēšanās! Sapratāt? ;)

Visi tik kristīgi, līdz tam brīdim, kad jāatsakās no kaut kādām ērtībām... Vispār kauns par kori. Tā kā tāds zvēru bars. Sajutos neērti laipnās norvēģu meitenes priekšā...
Un beigu beigās, cepumiņš ar uzrakstiņu "paldies" Līgai.

Pa visu dienu apēstas divas maizītes brokastīs, un ēdiena smarža vien jau uzdzen nelabumu...

Ja parasti, izbraucot no Latvijas, telefona rēķinu uzaudzē zvani un SMS, tad šoreiz tas būs internets. Baigi skumji.
Toties kādi te skati! Tagad sēžu uz laipiņas pie mājas, kurā lielākā daļa dzīvojam. Māja ar skatu uz fjordu. Kuģīši zibinās šurpu, turpu. Saule spīd. Gaiss auksts, bet tepat blakus ūdenslīdēji velk savus tērpus. Brr... No rīta, kamēr gaidīju dušu, pa logu redzēju palielu kuģi.
Tā, tagad pirksti nosaluši, jāiet iekšā sildīt. Galu galā vakarā jāspēlē.

Šobrīd neesmu tā ļoti sajūsmināta, ka piekritu braukt uz Norvēģiju. Ceturtdien baznīcā atdziedam repertuāru, bet es nemaz vēl nezinu, kurām dziesmām es spēlēju pavadījumu. Notis, protams, man nav vēl sarakstītas, un ceturtdien man ir darbs, tā ka nekāda lielā mēģināšana nesanāks. Bez tam, Agita skolā šodien pateica, ka, ja direktors ko vaicā, tad man esot kursi. Es tak netaisos melot! Bet Agitu iegāzt arī negribas. Viņa atļāva man braukt un piekrita novadīt manas stundas. Tikai nevajadzēja kaut ko izdomāt.
Ehh... Neizturēju kori un apīsināju beigas. Pārāk stresaini tur viss.

Atcerējos, kā ar Madaru spēlējām "Boriss". Spēle vienkārša - jāpasaka "Boriss" skaļāk, kā to izdarījis iepriekšējais. Mašīnā var :)

Divreiz atsitu celi pret galdu klases priekšā. Pēc tam vēl divas reizes tāpat kaut kur.
Madaras svariem beigusies baterija. Ne tā pavisam, bet tā, ka nepareizi rāda. Vienu brīdi man piedāvāja 47 kg. Bet es domāju, ka tas man būtu pa maz. +10 būtu ideāli.
Nu jā, bet galvenais - pusastoņos izgāju no mājas bez lādētāja ar 30% bateriju. Pēc 13 h atgriezos ar 15%. Es teiktu, ka tas līdzinās neiespējamam, jo parasti dienas laikā notērēju visus 100%. Tā es šodien dzīvoju bez Twitter.

Sēžu mājās, virtuvē pie loga, ēdu pusdienas, klausos mūziku, un ir tik labi! Tūlīt iešu GULĒT! :))

Pamodos nosalusi, kaut gan logi ciet un sāk kurināt. Man no rītiem nekad nesalst! Protams, visu var norakstīt uz maz gulētām pēdējām naktīm.
Pēc 47.vsk priecīgajām sejiņām pat nogurums pazudis. Vēl tikai Dārziņi.

Tagad, kad sēžu klasē un gaidu pirmo stundu, liekas, ka šīs dienas grūtākā daļa jau garām :)

Mīļā Cibiņ!
Man žēl, ka Tev sanāk lielākoties tikai skumt ar mani, jo prieciņi tiek twitterim. Bet es priecājos, ka Tu mani vienmēr pacietīgi uzklausi. Man tas nozīmē tiešām daudz. Paldies, ka Tu man esi!
Ar cieņu, D

Gara diena, skolā pat viens kurss mani nokaitināja tā, ka sāku aizmirst, kāpēc man tas darbs patīk. Twitteri pārpludināt ar sviestu negribu, jo pārāk daudz lasītāju, tāpēc piegružoju Cibiņu. Jo paklusēt arī grūti. Tā, lūk.