Nevar salasīt?

Visu novienkāršojot - ir iespaids, ka pēdējā laikā tikai divas lietas var man sabojāt garastāvokli. Viena no tām ir nogurums.

Atkal jauna nedēļa, un es neesmu izgulējusies. Par pārējo paklusēšu.

Riju savu kamolīti.
Vienreiz izgulēties vajadzētu. Bet tas citu nedēļu.

Some times ir takes time to get things done. God's time.

Pārdomu laiks. Esmu gatava pārvilkt svītru jebkuriem saviem plāniem, ja tas vajadzīgs. Un JW viesa teiktais vēl jo vairāk paspilgtināja pārdomas, kaut arī nav tā tieši saistīts ar manu tēmu.
Galvā skan "Nāc, Kungs, šeit" pēdējā rindiņa. Ļoti prasās pēc vienas mazas saruniņas ar vienu konkrētu cilvēku, kas varētu saprast, ko es domāju.

Katru reizi, kad iekāpju seju grāmatā, rodas iespaids, ka tas ir kaut kāds spēļu laukums. Man sūta aitiņas un ko tur vēl. Nu nez, nez...

Twitter ir ērts, bet Cibiņa man patīk labāk. Te lasa tikai savējie.

Ir interesanti strādāt savā skolā. Pēkšņi visi skolotāji mani atceras, zina, kad un cik ilgi es esmu tur mācījusies, pie kādiem skolotājiem. Arī ģeogrāfijas skolotāja, kas pirms gada vēl neatcerējās, ka būtu mani redzējusi :) Viņa esot pat strīdējusies ar kolēģiem par mani - biju 1.kursā vai nē. Laimīga paziņoja, ka viņai tak esot bijusi taisnība.
Un vispār. Nezinu, kāpēc viņi visi tik priecīgi mani ieraugot. Es tak skolā vienmēr esmu bijusi nemanāma.
Ai, mīļi :)

Pamazām iebraucu arī 47.vsk. Bērneļi sirsnīgi, skolotāji pārsvarā arī. Bet no vienas gan izjūtu riktīgi naidīgu attieksmi. Sk.Ivetiņa paskaidroja, ka tas mana priekšmeta dēļ, viņai bijis tāpat. Kristīgā mācība laikam nevienam nav vienaldzīga - vai nu sajūsa, vai naids.
Ā, un viena 2.kl. meienīte ir manā grupā arī svētdienas skolā. Viņa mani jau zināja no nometnes.

Cilvēki mēdz būt riebīgi, un es mēdzu izlikties, ka neko nemanu.

Rīt atkal kristīgā mācība. Nez kā būs... Vismaz man ir grāmatas, daļa.
Jānokārto papīri - vajadzīga LELB atļauja. Vajadzēja ieskanēt dokumentus un aizsūtīt, bet atklāju, ka nav īstā vada, lai pieslēgtu kādu no skaneriem pie datora. Vienkārši neiet! Visādas problēmas tieši kristīgo mācību. Bet vienalga ir tā sajūta, ka man tur jābūt. Zinu arī, ka neesmu sākumskolai piemērota skolotāja. Bet visu laiku prātā Bībeles pants par aicinātāju/darītāju. Viss ir kārtībā!

Vakar bija lieliska diena. Pēc dk nevarējām izdomāt neko labāku kā iet pie manis. Un aizgājām arī. Labs gabals, ko iet, bet mums ar Elīnu bija daudz runājamā. Mājās arī. Tad vēl bija 5 minūšu kafijas pauze, un tā arī diena pagāja :)

Augšējā kaimiņiene atkal bļauj.
Šodien kursos bija interesanti. Paspīdēju kā labs audzēknis :) Beidzot arī kaut kur kaut kas izdodas. Citādāk jau galīgi bēdīgi bija palicis ar skolas lietām.
Un vēl par skolu - nenesīšu darbu mājās. Uztaisīšu sev stingu grafiku, kad kas darāms. Ieskaitot darbu labošanu, ieskaišu gatavošanu, uzdevumu domāšanu, tēmu sadalīšanu, žurnāla rakstīšanu un mācību materiālu apstrādāšanu. Mājās citas lietas darāmas. Gribu 10.1" kompīti (un tas ir pa tēmu).

Es pamazām pārvācos uz dzīvi skolā. Un kāpēc gan ne? Te ir virtuvīte pat ar mikrovilni (blakus Viļņa kabinetam), internets, dīvāniņi... Tie tematiskie lēnām cepas. Bet pamatīgi. Uztaisīju tādus, pēc kuriem normāli var vadīties, bet tagad izdomāju pārtaisu vēl sīkāk. Galu galā tas jau tikai atvieglos dzīvi vēlāk. Un nākamgad BEIDZOT man nebūs nekas jāsāk no nulles - jaunais standarts visās klasēs. Tas, protams, ja neizdomāšu pamest skolu. Nav plānots, bet ko var zināt?

Šodien uzzināju, uz kādiem kursiem esmu "pieteikusies". Noskaukums >100 zīmes, nerakstīšu. Tiiik daudz ūdens liešanu sen neesmu dzirdējusi. Labi vismaz, ka pie datora ;)
Vakarā koncerts. Kompāniju vēl neesmu atradusi.

Pirmā darba diena pēc atvaļinājuma veiksmīgi aizvadīta. Pirmais iespaids - daudz puišu :D Dažus skolēnus atceros no tiem senajiem laikiem, kad es vēl tur pati mācījos. Būs vien ar laiku jāmaina savs priekšstats par EDMV. Šķiet, ka man tur varētu patikt.

Šobrīd liekas, ka esmu jaunajam māc.g. uzņēmusies pa daudz. Stresiņš un nevaru aizmigt. Bet gan būs labi. Mazāk domāt vajag.

Rakstu tematiskos plānus un saskaros ar kaut kādu stulbumu. Atkal nekur nekas nav atrodams. Labi, jaunais standarts (atšķirībā no vecā) ir pieejams, bet materiāli... 10.klasei nokopēju grāmatas satura rādītāju. To var pēc tam sadalīt pa laikiem tā, kā vajadzīgs. Pārējām klasēm tie pāris teikumi, kas kaut kur ir, ir tik rūpīgi apsargāti, ka pārkopēt nevar. Es kā skolotāja, protams, nenormāli vēlos nozagt 11.klases mācību grāmatas satura rādītāju un uztaisīt biznesu. Itkā tiek taisīti tādi labie atbalsta materiāli skolām ka nu tikai. Tikai ja kaut ko praktiski vajag, tad nekā nav. Kāds ir pamatojums rekomendēto tēmu sadalījumu pa stundām turēt slepenībā? Liekas, ka kaudze cilvēku ir nodarbināta ar tiem visiem standartiem un programmām, un viņiem viņu darbs ir tik mīļš, ka citiem nerāda. Bet visi ieinteresētie zina, ka kaut kur IR tie labie, izstrādātie materiāli.

Telefonu aiznesu uz garantiju - mašīnas lādētāja dēļ. Lai paši izdomā, kas īsti vainīgs; abus pirku vienā veikalā. Visu dienu bez sakariem. Grūti bija :)
Zābakus apciemoju, arī garantija. Sen jau man viņi zvanīja (veikala darbinieki, nevis zābaki). Man patīk, kā apkalpo Gandrs veikalos. Sarunāju savu ideālo variantu.
Tātad ar garantijām drīz būšu tikusi galā.

Esmu tuvu tai uzsprāgšanas robežai. Nevaru gan īsti izšķirties starp diviem iemesliem. Lai vai kā, iemesls ir dziļi personisks, līdz ar to - attieksmes jautājums. Abpusēji.

Lai arī visu laiku esmu starp mīļiem, tuviem cilvēkiem, pietrūkst tāda elementāra lieta kā saruna. Nevis runāšana runāšanas pēc, bet saruna ar kādu, kam var uzticēties, par lietām, kas tiešām šķiet svarīgas. Kopš nometnes svētdienas, kas uz kādu laiciņu mani izsita no sliedēm, krājas visādas lietas. Tāda nu jau diezgan ievērojama bagāža salasījusies. Tie, kas ir redzējuši "Nothing box" video, zina, kas notiek ar sievietes smadzenēm, ja viņai neļauj visu izstāstīt. Tās vienkārši uzsprāgst. Šad, tad jau velk uz kaut ko tādu. Bet kopš manas pēdējās apņemšanās "neuzspiest nevienam savu klātbūtni", man tas arī tīri labi izdodas un tuvākajā laikā izdosies arī. Iespējams pārāk rūpīgi glabāju savas domas, bet esmu izaudzināta, ka labāk klusēt, kad nespētu samierināties, ja mani nesaprastu.
Un vispār! Man riebjas, ka mūsdienu cilvēkam laiks ir kaut kas tik ļoti sadrumstalots. Mēs viens otram veltam tikai sava laika atlikumus, jo pārējais aiziet internetam, TV, darbiem... Un man tiešām nosāp, ja cilvēks nav spējīgs acis atraut no ekrāna, runājot ar otru. Vai arī izvēlas visu svarīgo pateikt īsziņā, kaut arī satiek otru dzīvajā. It kā īstā dzīve būtu starp tīkliem... Mēs aizvien vairāk zinām, kas notiek pasaulē, un aizvien mazāk - kas notiek ar mums tuvajiem.
Gribu sarunu!