Nevar salasīt?

Klusēju un klusēšu vēl kādu laiku. Kur pazudušas visas ausis?

Atteicos no alkohola, tāpēc man paprasīja, vai es neesmu stāvoklī.

Esmu sarāvusies autobusa aizmugurē kaktiņā kā ezis. Garīgais kaut kur starp "jā, jā, es jau vispār neko nesaprotu" un "ai, nu beidz, viss tak ir labi". Kaut kāds lielais pārejas posms.
Un miegs...

Es patīku 1. klases puišiem. Šodien biju aizgājusi parunāt ar 1. klases audzinātāju par liecībām, un viens no puišeļiem, kas mācās ētiku (nevis kristīgo), pieskrēja pie manis, apmīļoja mani un stādījās priekšā :)

Man nepatīk tie mazie, klusie, kas lasa, nekad nekomentē un izdara nepareizus secinājumus. :P jums!

Tie, kas domā, ka es esmu baigākais pinkšķis, kļūdās. Es šodien pat izturēju mēģinājumu, kurā tā vien gribējās vienā brīdī piecelties un aiziet. Bet nē, Mērķis liek ignorēt aizvainojumu.
Vērtīgs JW. Viena it kā sīka lieta aizķērās. Tā smuki, lai atkal varētu lietas salikt pa plauktiņiem. Vispār nav ko norobežoties. Tas nav risinājums.
Gribas izdarīt kaut ko lielu un neloģisku.

Atkal jau kaut kādām muļķīgām lietām ļauju sevi ietekmēt. Nu nē, tas tā neturpināsies :)

Šovakar uzzināju, ka man un Ilzītei ir vienalga par vadītāju :D Nu vispār jau manā gmail kastītē vienkārši nav vajadzīgo meilu, bet ja kādam ir labāka versija, tad drīkst publiskot. Šitās personīgās antipātijas...

Vispār interesants vakars. Gribēju sēdēt mājās un beidzot nedarīt neko, bet pienākuma apziņa mani dzina uz mēģi rītdienai. Kad biju jau aizbraukusi, atklājās, ka zāle ir aizņemta, tāpēc mēģis būs bez klavierēm. Tāpēc aizgāju uz kori, kurā, savukārt, uzzināju par sapulci. Kaut kāda pāradresācija. Vismaz sapulce vērtīga.

Skatījos TV pēc ilga pārtraukuma. Tur ekstrēmās pārvērtības. 3 cilvēkiem vajadzēja nomest svaru. Nu un tad bodybuilding speciālists stāstīja viskaut ko par svara nomešanu. Viņš apgalvoja, ka apēstais vairāk aiziet uz taukiem stresā un ja daudz emociju. Tad nu es tagad varu ēst daudz. Manējās kaut kur zem sniega. Uzradīsies tikai tad, kad piesēdīšos pie klavierēm. Man no visām pusēm stāsta, cik mans darbs ir nevajadzīgs un cik es esmu stulba. Visiem viņiem gribas pateikt - zini, ej ieskrieties!
Šobrīd vienkārši daru to, kas darāms, un gaidu labākus laikus. Mani nevar tik viegli sašaubīt.
Žēl, ka šodien nenostaigāju pa Vīksnas ielu.

Šī ir tā diena, šī ir tā diena, kad es varu agri iet gulēt un nedomāt par to, kā izvilkt nākamo dienu. Ja šodien es pat telefonam nespēju 1/4 baču notērēt, jo bija darbsdarbsdarbs, tad rīt... :) Nu jā, vienkārši rīt būs mazāk darāmā. Prieks, brīvdienas ir tuvu. Īstenībā ļoti pietrūka rudens brīvdienu. Kā skolēns es tā īsti nejutos apdalīta, ka bija jāmācās tad, kad citiem brīvs, bet šogad gan. Es gan biju Norvēģijā, bet tad nu tas vilkās līdzi visu šo laiku.
Vispār šodien gandarījums par paveikto. Palasīju skolēnu kopsavilkumus par informātiku. Viņiem tas priekšmets nemaz neliekas tik nejēdzīgs kā man. Novērtēja, ka esot vērtīgi tas, ko darījām.
Rakstu tik daudz par darbu, jo to neviens nevar pārprast.

Noskatījos filmu par briesmonīšiem un apraudājos. Mīļa.

Labi, ka semestra beigas ir tikai 2x gadā.

Tā, nomainu pieeju.
Ir cilvēki, kas vienkārši provocē uz salīdzināšanu, bet šoreiz nepakļaušos.
Šodien mani priecina doma, ka reti gadās tik drausmīgas dienas. Un nevajag uzreiz uzmest lūpu - tam nav nekāda sakara ar Tevi ;)

Zināmos apstākļos cilvēks sāk domāt tikai par sevi un tikai no sava skata punkta un pats to nemana.

Atkal twitter neizturēja konkurenci. Cibiņa tomēr tāda draudzīgāka.
Tā ka ar cilvēkiem vairs netiekos (man tusiņi, darbs un masu pasākumi neskaitās), tad rakstīšu visu, kas ienāks prātā, līdz Imantai.
Šobrīd atkal pa daudz darāmā. Precīzāk - kontroldarbu. Nopirku filmu ar dikti smuku vāciņu. Gribas noskatīties, bet nedrīkst izmest ne minūti, kamēr papīru kaudze nav iznīcināta. Mierinošā doma - drīz jāizliek atzīmes.
Vakar uznāca sajūta, ka kaut kas mainīsies. Šodien jau atkal līdz ausīm esmu darbā un nedomāju par tādām lietām. Bet jā,pilnīgi noteikti mainīsies. Visā, kas notiek man apkārt, Dievs mani kaut kam ļoti rūpīgi gatavo. Nu jā, un tas Vakarēdiena pants bija par pateicību.
Lai vai cik jauki un skaisti viss būtu, skumjie nāk virsū. Un tas tā ir vienmēr, kad sašaubos par stabilitāti jebkurā vietā & jomā.
Kārta kādam plusiņam - es esmu palikusi jaukāka un laipnāka :D
Labi, Imanta.

Ehh... Viena no ļoti, ļoti retajām reizēm, kad gribētu atgriezties pagātnē. Kaut arī tagad strīdos pati ar sevi, gribētu šur tur atgriezties un izlabot savas kļūdas.

Šovakar biju dikti sirsnīgā pasākumā, pēc kura varu vien priecāties par visu, kas man ir, tomēr palika tagad tā nedaudz skumji. Pati vainīga. Tā, bet par to netaisos ilgi domāt.

Man 3 nedēļas pēc kārtas pie Vakarēdiena viens un tas pats pants. Zīmīgi. Atradīšu un ielikšu te.

Ieslēdzu kompīti tikai, lai paskatītos, vai kāds no maniem 8 kontaktiem nav skaipā. Nebija. A kompītis ta' ieslēgts palika! Tagad gan jāslēdz ārā un jāiet rušināties segā. Neviens kontroldarbs nav izlabots. Man tam vajag iedvesmu :D Rāmavā pirmās dienas bija. Tad arī kaudzi izlaboju. Tagad nākamā jau sakrājusies. Un iedvesmu vislabāk var noķert pamatīgi izguļoties.

Atgūstu iepriekšējā nedēļā zaudēto - miegu.

Bez tā kaķa, kas starpbrīdī ienāca klasē, un puisīša, kas izteica komplimentu par manām drēbītēm, vēl es šodien 2x dzirdēju atzinību par matiem. Smieklīgie bērni. :) Viņi saka, ko domā. :)
No rīta nācās paskriet, lai paspētu. Tagad mierīgi uz otru skolu, kur tikai kontroldarbs. Tad klavieres un tad jau uz "mājām", kas šonedēļ JW komandai ir Rāmavā. Patīkama nedēļa rādās.

Dienas bēda nr. 1: nedabūju piparkūku kafiju.
Dienas bēda nr. 2: žaketītei no hlora izbalējusi krāsa vienā vietā.
Dienas prieks nr. 1: es vēl māku braukt.
Dienas prieks nr. 2: uztaisīju brošu.
Dienas prieks nr. 3: izdevās palaist filmu bez starpgadījumiem.