Nevar salasīt?

Atkārtošos, ja teikšu, ka man ir nogurums. Negribu strādāt. Viss. Pietiek. Rīt vēl svētdienas skola ar spiedzošiem bērniņiem. Sāku domāt, ka darbs ar cilvēkiem nav man piemērots. Kaut gan bez cilvēkiem arī būtu traki. Vārdsakot - besis. Ne emocionāls, bet tīri tahnisks. Kā lai saņem sevi rokās? Teksti no sērijas "Tu pārāk viegli padodies" nepalīdzēs.
Vēl tikai mēnesis. Vēl tikai viens garš, garš mēnesis.
Un lai arī cilvēku apkārt tik daudz, nav ar ko parunāt.

Stulbi. Man jāsazvana diriģents, lai noskaidrotu par mēģinājumu laikiem, bet tas, lūk, ir viens numurs, kas man bija tikai telefonā. Tagad nezinu, vai vakarā ir koris vai nav. Tā ka pārējos pazīstu tikai pēc vārdiem, tad nezinu, kā lai atgūstu kontaktu. Un koncerts tuvojas... un es gribēju spēlēt pavadījumu...
Plāns B - meklēt internetā.

Lai vai kā man nepatiktu žurnālīšu un Twitter piebārstīšana ar domu graudiem, šo gribu ielikt.

W.E.Biederwolf
"Man reiz bija iespēja redzēt kaudzīti ar viltotām naudas zīmēm. Vai es pēc tam aizgāju mājās un iznīcināju visas īstās naudas zīmes? Nē! Bet kāpēc tad tu noliedz kristietību tikai tā iemesla dēļ, ka pasaulē ir liekuļi jeb viltus kristieši?"

Esmu sajūsmā. Visi kontroldarbi ir izlaboti un rīt jauni nav gaidāmi. Pirmdienas lielajā labošanā Elīna pieteicās palīdzēt :)
Bet kas ir vēl labāk - man būs brīva gandrīz nedēļa! Trešdien un ceturtdien Rozīšos muzeju diena - tiem dažiem, kas nebrauc uz Pēterburgu.

Ir tāda lieta kā kaut kas sapņveidīgs, kamēr vēl ir tikai snauda. Nu lūk. Kas ir nogurdinoši - snaudā acu priekšā redzēt ceļu it kā no šofera vietas. Nespēju atslēgties un iemigt pa īstam. Tas bija vakar vai aizvakar. Šodien kaut kādi briesmoņi uz ielām rādās, bet šitie mani galīgi nesatrauc.

Tas viss beigsies.

Es esmu pārgurusi, bet nevaru aizmigt. Gribas kaut vai rakstīt atlūgumu EDMV. Es vienkārši visu nevaru. NEVARU! Lielākā vēlme ir būt vienai, bet kur vien eju, ir pienākumi, kas notur pie vietas, cilvēkos, kuriem kaut ko vajag. Visu laiku sajūta, ka izsmeļu savas pēdējās spēka krātuvītes. Manas mazās uzpildes stacijas ir otrdienu sapulces, Bībeles brītiņi un tad vēl pāris sarunas. Un draugu lūgšanas. Cik labi, ka ir kam aizsūtīt tekstu "aizlūdz" un zināt, ka tā arī būs...
Gribētos vienreiz atkal izkratīt sirdi, bet trīs iemesli attur: ētika, neuzticos vai arī negribu nokraut ar savām problēmām.
Visa pa daudz.

Kas to būtu domājis, ka nopirkt mūziku ir tik grūti. Tā vien liekas, ka nekas nav pietiekami labs manām smalkajām austiņām. Parakājos internetā, apnika.

Gatavojos skolai, šķirstu materiālus. Es ļoti priecātos, ja kāds man uzdāvinātu lielu balto tāfeli ar magnētiem. Tā būtu vieglāk visu saplānot.

Kam man to skolu? Direktors jau labāk zina, kas bērniem dzīvē noderēs. Ja es nevaru strādāt, kā pati uzskatu par labāku, tad nestrādāšu. Es savu darbu daru kārtīgi.

LEAF šodien vienkārši super. Mums bija tikai sīkie darbiņi jāpadara. Pārējo - meitenes uz vietas. Un braukšana - bez stresa. Micuks, automāts. Nepareizais modelis, bet tāpat tur viss tāds ļoti pazīstams :D

Spēle "Augstāk par zeķi". Fēlikss (mans kaķis) kož kājās. Līdz ko trāpa augstāk par biezo vilnas zeķi, viņš izstājas uz 20 minūtēm (koridorī). Spēle beidzas tad, kad es aizmirstu viņu ielaist atpakaļ.

Mazliet grūta diena ar visām skolām. Nekāda gandarījuma. Dienas prieks - sapulce.
Ehh, svarīga tā sajūta, ka kādam rūp.

Yes! Ar mana lielā brāļa gādību man datorā tagad ir Angry Birds.
Kāpēc pie jautājuma "Vai esi pārliecināts, ka vēlies pirkt šo aplikāciju?" ir tikai "jā/nē"? Man vēl prasījās pēc pogas "es neesmu pārliecināta, bet mans brālis gan ir".
Plusiņi tam vai tiem, kas izdomājuši un sataisījuši skaņas tai spēlei. Un Paldies Osītim!

Pagaidām pieturos pie plāna - pēc LEAF uzreiz mājās. Un nekur neeju. Un vispār arī ar cilvēkiem nekontaktējos. Ko tik draugu dēļ nedarīsi... :D

Slaucīt grīdu? Putekļus? Gludināt kreklus? Mazgāt traukus? Gatavot ēst? Klāt palagus? Kārtot māju? Iznest miskasti? Eļļot slēdzenes? Labprāt! Tikai nelieciet man ietērpt sedziņu konvertā!!!

Nav nekādas kārtības mājās! Iedomājieties - vakar cukuru atradu mikroviļņu krāsnī. Es biju pārsteigta. Nu nav cukuram jāstāv mikroviļņu krāsnī! Cukura vieta ir cepeškrāsns!
Bet dzīve tomēr iet uz augšu. Sērkociņi no cepeškrāsns pārcēlušies atpakaļ uz veco vietu.

Nu labi, nevar tik negatīvi. Šodien plusiņš par laipnību un izpratni Helēnei un Elīnai (milzīgs).

Sen neviens man nebija stāstījis, ka es nemāku dzīvot. Ko es par to domāju? Pietiks mani izmantot.

Šobrīd jūtos kā pārcilvēks, kas dara neiespējamo. Manā gadījumā - eju uz svsk un sapulci, nevis guļu. Miegs. Bet atkal liekas, ka mājās palikt nedrīkstu. Nu nez, skatīšos. Varbūt sanāk atprasīties pēc sākumiņa. Galva jau sāp no tās negulēšanas un autobusā visu laiku snaužu. Toties JV sapulces man patīk. Tas tāds mazais nedēļas sākuma prieciņš.
Labās ziņas - sestdienai dabūju mašīnu ar visu šoferi :)