Nevar salasīt? - fonā smuka dziesma skan

No rīta eksāmens. Tad mājās. Tad uz DK. Tad koris (izbesījos). Ar kājām pa puteni aizgāju līdz "Molam". Tur mana kolēģīte strādā. Man jau likās, ka esmu pārvērtusies par sniegavīru, bet izrādās, tīri dzīva vēl esmu! Aizgāju uz Čillllliipicu. Mani pārbaroja ar pelllmeņiem. Garšīgi. Un tad, kad es beidzot biju tikusi galā ar pellmenīšiem, kolēģīte vēl atnesa milzīgu saldā ēdiena porciju. Un atkal garšīgi! Vēl karstu upeņu sulu padzēros. Protams arī tas bija garšīgi. Un tad atkal uz mājām. Nupat kā pārnācu. Mikroautobusā domāju par savu dzīvi. Atkal. Un ko es izdomāju? To, ka skaisti. Tikai es esmu pārāk ******, lai to saprastu un novērtētu. Un kas vēl - nesaprotu neko, kas attiecas uz mani. Nezinu pati, kas man ir svarīgi; nezinu, ko es domāju; nezinu, kāpēc daru viskautkādas lietas. Īstenībā jau zinu, tikai negribu atzīt. Man draud pārvēršanās par drūmo rēgu, kā tas notiek pavasaros. Gribētos izdarīt tā, kā vasarā izdarīju - aizbraukt prom; nedēļu padzīvot vienai pie jūras. Tas bija skaisti un vērtīgi. Man ar nedēļu pietika. Tagad arī tā gribētu. Vajag domas novirzīt citā virzienā. Bet tagad nevaru. Kāpēc ar domām nav tik vienkārši - "shift+delete"? ... Un tā viņa tur drukāja un drukāja savu drūmo stāstu, bet citiem tak pie kājas, ko viņa tur murgo. Viņa to zin, bet tomēr naivi cer, ka... whatever...