Vakar riktīgi noburtniekojos - noskatījos visu no 1. līdz pēdējam lecējam. No malas pat 120 cm neizskatījās pārāk bīstams, hāhāā.
Šodien skaitu stundas. Gribu ātrāk vakaru. Un vēl šodien atradu pirmo resno, norijušos ērci - kad sabradāju, uz bruģa palika liels, sarkans pleķis.
Un Lieldienās ēdu olas ar majonēzi un dzeru olu liķieri - baigi riebjas,laikam jāizdomā kas cits.
Priecīgas!

Es jau nojautu to,ka visa mana nedēļas trenēšanās trāpīt tuvu uz šķērsli būs priekš kaķiem - vakar dabūju galvā par to,ka nevaru uziet uz "normālu, tālu atlecienu". Es esmu visstulbākā un vispār neko nejēdzu un beigās dabūju lekt vispār kaut ko pavisam citu,jo es neko nesaprotu un nemāku un Maira taču man "netaisās mācīt viselementārāko - jāt uz kārtīm". Gundega arī galīga idiote - vispār nejēdz ne rikšot, ne lēkšot un Silva arī neko nesaprot un nedara,ko liek [nevarēju saprast,kura no mums ir visstulbākā, bet gan jau,ka es]. Bet es biju patiesi izbrīnīta,ka mūs neaizdzina mājās. Un vispār - ana un gaa_gaa , beidziet taču to Mairu kaitināt, pirms viņa brauc pie mums - atbrauca jau nikna kā pūķis [a varbūt paēdusi nebija].:D

"The more you use your reins, the less they use their brains".

Un vispār 1.aprīlī mums bija piektā jubileja.:D

Ai,viens un tas pats katru pavasari - ne čiku, ne grabu, bronhīts un gastrīts atkal klāt. Gribu uz rītdienas rumošanu, bet nez' vai rums ārstē ne tikai bronhītu, bet arī gastrītu, bļē. Vakar Mairas treniņā gandrīz nosmaku, bet labi vien varbūt bija,ka nevarēju parunāt - varēju visam piekrītoši māt ar galvu. Bet vispār varbūt pat labi ir dažas dienas ne ar vienu nerunāt.

Uz mani,loģiski, drīkst kliegt un bļaut un teikt visu,ko grib, bet,kad es atveru muti, uzreiz ir pasaules traģēdija un visi rāda aizvainotos, pārviebtos ģīmjus. Vēē, paldies par kūkām-es labāk neteikšu neko un nekad. Kakas.

Riktīgi dusmīga uz savu lopu esmu - vakar jutos kā pilnīgs pasažieris - bļe,kā viņš šodien dabūs,ja atkal ķēmosies - zinās, kā mani nonstopā mest,jo viņam,redz, riebjās. Bet drusku jau žēl arī viņu - šodien diez vai spēs smuki paskriet - bet ir cerība,ka būs pēc vakardienas saguris vēl vairāk kā es.

Āāā,šodien pasmaga diena. Bet es māku izbēgt pateicoties savai lielajai mutei - bez liekiem darbiem un padarīšanām - galvenais tēlot gudrinieci. Vispār nesaprotu,kas vakar notika un kas pie visa vainīgs- mājās atnācu skaidrā, tālāk neatceros, kaut kāda mīcīšanās pie krāsns, tad atkal neatceros, tad laikam parubījos, tad pēkšņi nez no kurienes brālītis istabā nakts vidū, tad kaut kāda tirināšānās, tad auksta virtuve un tad rīts. Viss ok, bet tagad sajūta kā pālī. Kāpēc?

Atnāks Mikimausis, atnāks Donalds Daks.


[Un izmetīs krabenes pa otrā stāva logu, lai lido, bļe.]

Galīgi mokos - vispār laikam sāku atgriezties labāk pie kladītes. Galvā seksismi, mācības [to,ka vajadzētu piespiesties] un garlaicība, apkārt ne tie cilvēki, gribas,lai abiem lopiem prātiņš atgriežas [Čū vakar aizlaidās pa lielo pļavu prom, bet Pika šorīt ap 6iem no rīta ap māju skraidīja un bļaustījās - laikam miegs nenāca], negribu vairs nafig nekādas tiesības - sāku apsvērt domu par cita instruktora meklējumiem. Bet tā jau man iet labi - gaidu pavasari.

Šodien visi tik traki steidzīgi. Visas lekcijas beidzas nez cik ātrāk, tā kā pārtraukumi ilgst tikpat ilgi, cik lekcijas. Bet man gan tāds mierīgums, tagad kādu stundiņu pagaidīšu ilgi gaidīto lekciju pie gudrā filosofonkuļa. Un tad lēnā garā pie Čū. Un tad mājās. Vannā, mācīšos, klausīšos, rakstīšu, lasīšu. Lielo darbu sajūta nezūd, he.

Man jau likās,ka mani spiego. Šorīt svešs onkulis zvanīja pie durvīm. Bet,kad gāju atvērt, aizbēga. Ūū, vienai mājās ir baisi.

Bet vispār šodien jauks rīts. Esmu noskaņota uz lieliem darbiem, ha.

Es ilgu laiku apbrīnoju vienu meiteni, kura varbūt nebūdama pat tāda klasiski skaista [ļooti tieva, plāniem matiem un pumpaina], man likās ļoti skaista. Es karu dienu uz viņu skatījos un brīnījos. Bet tagad pēkšņi jau kādu otro nedēļu man riebjas uz viņu skatīties. Neko vairs nesaskatu. Varbūt tāpēc,ka viņa sāka pārāk daudz runāt [un stulbi runāt]?

Bišku par daudz aizlidinājos atpakaļ pagātnē, bet ir labi,ja ir ciba, tad viss liekas nesenāk un tuvāk. Es sajutu visu to tik ļoooti īsti. Purčiks, vasara, mači, alus, puikas, meitenes un Hoochs. Man vajag vasaru [un zinu,ka ne man vienai].

(Bet tas uz brīdi kaut līdzēja nejust galvassāpes un pārējo.)

Vispār nevaru piespiesties neko darīt. Jau trešo nedēļu atlieku maila rakstīšanu. Vajadzētu pie Pikas šo to padarīties. Toties apciemoju vecomammu. Abas priecājāmies.
Naktī murgoju un ārdījos tā,ka maz neliekas. Tagad ārstēju kāju. Sāp galva un lauzējs - jācer,ka nav gripa - tad labi nebūs.
Sencis atkal jau sāka ņemties par kaut ko nezin ko - bet viņš aizvērās,jo laikam samulsa,kad sadzirdēja mani. Un nesaprotu, cik ilgi sīkais vēl ļaus viņam pret sevi tā izturēties. Es cik necik galā tiku, bet viņš? Lai saņemas.
Rīt gonkās gan laikam nebraukšu - žēl Ls 20. Un ja nu visi puikas sāks par mani smieties.:D Pirmā pieredze laikam jāgūst kādā mazākā pasākumā. Bet vispār jau nav slikti - no zirgiem līdz mašīnām.

Liekas,ka kāds mani lauzis, lauzis, kamēr salauzis.

Kā man patika šodienas Mairas atziņa - "bet man jau nemaz nepatīk uz jums bļaut...bet ja nesaprot...".
Bet KĀ viņa šodien bļāva. :D

Atpakaļ bērnībā - mācīšanās, jāšana, sarkani mati [kas arī svarīgi] un vakarā - alus. Pofig, ka pārējie negrib. Un tā katru dienu.
Hahāā.

Jo vairāk es te mācos, jo vairāk es sāku izprast to,kas agrāk noticis. Un kāpēc. Bet vispār šodien ir kaut kāda bondžovidiena - tā kā uz bimbu rauj, tā kā nē. Tāds nicinājums kaut kāds iekšā pret apkārtējiem, drusku riebjas, bet atkal gribas,lai viss ir labi - saule priecē, bet negribu braukt pie Čū. Gribas lasīt grāmatas, bet atkal negribas sākt domāt par daudz. Nevaru kaut kā savākties.

Normāla 6diena ar gaa_gaa , Quattro, Piku un slimību. Māte uzreiz jau atkal domā,ka man būs bērns [no sērijas - jājāmanarītābija]. Bet,lai jau domā. Tā jau viss labi, žēl tik,ka vakar nebija spēka un līdzekļu nevienam dzērienam. Un vēl tas,ka atkal jau skola - nedēļu novilku, bet atkal jau drusku besī [bet ne tā kā iepriekšējās reizes]. Visu laiku gribas šokolādi,laikam rīt atkal jātaisa batoniņvakars [vakar nesanāca, par maz iepirku]. Bet tā jau vispār ir savādāk - cita kompānija, ar ko dzīvot uz mācīties sadzīvot - rīt atkal. Lūdzu, nē.

Nu gan aukstums. Pat nabaga mūsu skolas suns dreb.