Sen neesmu neko rakstījusi un pie vainas tam ir laika trūkums, slinkums un - pats galvenais - poģiru trūkums.
Esmu ierāvusies notikumu mutulī un kļuvusi par gandrīz vai nenormāli apzinīgu pilsoni - strādāju, mācos, nedzeru* un NODARBOJOS AR SPORTU, apciemoju radus, un reizēm pat tiekos ar draugiem.
Par draugiem runājot - mums ar māsu ir atgadījies kas šausmīgs. Mūsu mīļais, labais, jaukais draugs V., manu mājas tusiņu zažigala un trešdienas dzeršanu biedrs, gandrīz vai ikdienas ciemiņš un seriālu kopanjōns, metala klausīšanās un vakariņu gatavošanas kolēga - viņš ir pārcēlies uz dzīvi citā rajonā un mūsu ikdienas draudzība un čupošanās ir kļuvusi neiespējama. Abas pārdzīvojam dziļas skumjas un vakaros pa kluso raudam spilvenā.
Apsvērām komūnas biedra vakances izsludināšanu, pat izvirzījām kritērijus, kādam jābūt jaunajam biedram (vai biedriem), bet, šķiet, ka varētu būt ļoti grūti tādu atrast un mums sākumā jātiek galā ar savām skumjām.
Par priecīgākām lietām runājot, es taču jums aizmirsu pastāstīt graujošu stāstu par to, kāpēc man vannas istabā vairs nav aizkaru.
Vienu nakti pie manis atbrauca kāds jaunaiscilvēks. Tas, protams, ir vispārzināms fakts, ka man reizi pa reizei gadās kopā ar kādu iet dušā. Kā gadījās, kā ne, jaunaiscilvēks pamanījās no vannas izgāzties, pa ceļam iepīties aizkaros un, guļot nekustīgi uz grīdas, turpināt sev liet virsū ūdeni no dušas. Neuztraucieties, izdzīvoja.
Māsa par šito pēcāk pajautāja, vai viņš pēc tās reizes vēl ir braucis ciemos un, ziniet, NĒ! :D
__________
*Bet tas nenozīmē, ka es nedzeru.
Rakstu no grab.lv http://digna.grab.lv/287914.html