...
Atgādināšanai.... pašai priekš sevis.
Par patmīlību, egoismu un neprasmi ieraudzīt situāciju, pieņemt - esošo, citu viedokli, otra sajūtas, vēlmes.
Par nespēju domāt globāli un uz priekšu. Nespēju modelēt situācijas un pieņemt BERNAM labāko risinājumu. Nevis kā pusaudzim taisīt riebeklības, bet kā grown up cilvēkam domāt, analizēt, vienoties un rīkoties.
Ok, diviem nesanāca, game over, bet bērnam joprojām ir tēvs un māte, visu dzīvi būs! Un, ja sāksies manipulēšana ar bērnu, cietīs viņš un nevis pieaugušie! Ja iejauksies omes un citi gudrinieki, vilks segu uz vienu vai otru pusi, ja sāksies varianti - paskaties, kāds tev slikts tēvs, pamet tavu mammu un nemaz nerūpējas, vai, dies nedod, šitais sāksies no vecāku puses vienam par otru, ja sāksies aizliegumi tikties, draudi nekad neredzēt utt., etc., dzīve ir pierādījusi, ka tieši to no vecākiem, kurš šos aizliegumus ir pildījis attiecība uz otru, bērns ar gadiem sāk arvien vairāk neieredzēt, un nekāda respekta un cieņas.
Man ir sava pieredze. Godīgi, joprojām mammai pārmetu, un tas varbūt jau nav gudri, bet kaut kur iekšā tas gruzd, kad slēpa no manis tēva vēstules, nerunājot par neatvērtām durvīm, kad viņš nāca mani apciemot... Pie manis, mans tētis! Un mamma nelaida. Pirms gadiem es māti par to par reizēm neieredzēju. Tagad pati liela, un saprotu, ka tas bija viņas aizvainojums, un viņa tēvu par to mēģināja sodīt. Bet galu galā sodīja mani. Vēl pēc 25 gadiem, kad šo atceros, asaras acīs.
Stulbie pieaugušie. Patiesībā nepieaugušie. Muļķi.
Vēl vienu sagandētu likteni? Bērns tāpat cietīs visvairāk, tad vismaz domāt ar galvu un sirdi, lai to sāpi mazinātu, lai viņš nemaz īsti nemanītu, pieņemtu situāciju, ka vecāki ir un abi, bet ne kopā, ne vienlaicīgi, ne vienā telpā. Bet viņi ir. Blakus. Kā sargeņģeļi. Vienmēr. Tā būtu jābūt, nepazaudēt cieņu un mīlestību.
Ai nu... pārāk daudz domu. Par visu un neko.
Pietrūkst tēta.
Par patmīlību, egoismu un neprasmi ieraudzīt situāciju, pieņemt - esošo, citu viedokli, otra sajūtas, vēlmes.
Par nespēju domāt globāli un uz priekšu. Nespēju modelēt situācijas un pieņemt BERNAM labāko risinājumu. Nevis kā pusaudzim taisīt riebeklības, bet kā grown up cilvēkam domāt, analizēt, vienoties un rīkoties.
Ok, diviem nesanāca, game over, bet bērnam joprojām ir tēvs un māte, visu dzīvi būs! Un, ja sāksies manipulēšana ar bērnu, cietīs viņš un nevis pieaugušie! Ja iejauksies omes un citi gudrinieki, vilks segu uz vienu vai otru pusi, ja sāksies varianti - paskaties, kāds tev slikts tēvs, pamet tavu mammu un nemaz nerūpējas, vai, dies nedod, šitais sāksies no vecāku puses vienam par otru, ja sāksies aizliegumi tikties, draudi nekad neredzēt utt., etc., dzīve ir pierādījusi, ka tieši to no vecākiem, kurš šos aizliegumus ir pildījis attiecība uz otru, bērns ar gadiem sāk arvien vairāk neieredzēt, un nekāda respekta un cieņas.
Man ir sava pieredze. Godīgi, joprojām mammai pārmetu, un tas varbūt jau nav gudri, bet kaut kur iekšā tas gruzd, kad slēpa no manis tēva vēstules, nerunājot par neatvērtām durvīm, kad viņš nāca mani apciemot... Pie manis, mans tētis! Un mamma nelaida. Pirms gadiem es māti par to par reizēm neieredzēju. Tagad pati liela, un saprotu, ka tas bija viņas aizvainojums, un viņa tēvu par to mēģināja sodīt. Bet galu galā sodīja mani. Vēl pēc 25 gadiem, kad šo atceros, asaras acīs.
Stulbie pieaugušie. Patiesībā nepieaugušie. Muļķi.
Vēl vienu sagandētu likteni? Bērns tāpat cietīs visvairāk, tad vismaz domāt ar galvu un sirdi, lai to sāpi mazinātu, lai viņš nemaz īsti nemanītu, pieņemtu situāciju, ka vecāki ir un abi, bet ne kopā, ne vienlaicīgi, ne vienā telpā. Bet viņi ir. Blakus. Kā sargeņģeļi. Vienmēr. Tā būtu jābūt, nepazaudēt cieņu un mīlestību.
Ai nu... pārāk daudz domu. Par visu un neko.
Pietrūkst tēta.