Un tad Dievs radīja vīrieti un sievieti, kā pēdējos, kā punktu uz "i". Lai tie būtu kopā, lai dzīvotu pēc radītās kārtības un tajā.
Tā tu, cilvēks, piedzimsti šai pasaulē, pieaudz, iemīli, nosolies mūžīgu uzticību un apprecies. Kā pasakā - un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.
Bet tieši tad jau viss sākas. Tā dzīve, tā sadzīve, tie pārbaudījumi - izturības, uzticības, pacietības pārbaudījumi. Kādam veicas labi, kādam pat ļoti, bet kāds vienā dienā atjēdzas, ka dzīvo blakus pilnīgi svešam cilvēkam, ka tur vairs nekā nav, nekādu jūtu, nekādu sajūtu, nekādu vēlmju, ne miņas no laimes. Gribas prom.
Sākas brutāla izdzīvošana. Katorga. Nedaudz vainas apziņas, bet tomēr skaidra izpratne, ka tā nevar, ka tas nav tas, kā vajadzētu būt.
Rodas cerības uz kaut ko nezin ko, kas nāks un glābs. Alkas pēc brīnuma.
( ... )