Iepriekšējā terapijas reize bija veldzējoša kā auksts aliņš jūlija pēcpusdienā, kad +30 grādu karstumā pēc garas darba dienas esi ar divriteni izminies cauri visai pilsētai un beidzot atripinājies mājās, pēc tam es veiksmīgi apraudājos un uz īsu brīdi kļuva tik neaprakstāmi viegli, no woman has ever pleased me like that, vēlāk es beidzot saņēmos iziet ārā, aizgāju uz veikalu un parku, kur sociāli distancēti izdzēru pirmo sezonas brīvdabas aliņu (Corona, protams), piesaulītē bija silti, austiņās kā tāla jaunības reminiscence skanēja The Books no manas carefully curated vasaras plejlistes un es vēl paspēju nodomāt, ka rūpēties par sevi vajadzētu visu laiku, nevis kampaņveidīgi, bet to jau vienmēr saprot tikai kaut kad vēlāk, kaut kad ap to laiku, kad sadirstā un veltā patiešām arī ir izrādījusies gan sadirsta, gan velta, lol.

Stay and fight
Stay and fight
Stay and fight