Biju skolas salidojumā, kur dzēru kā Ričards Bērtons un dejoju kā Džons Travolta, kopā ar biedriem nodaļas darbnīcās triecu šņabi un viskiju un ļāvos ilgām dzēruma sarunām par dzīvi un māāhslu gluži kā senāk, it kā mēs visi būtu tikušies vēl vakar, it kā visu šo gadu pa vidam nebūtu bijis, un es biju tik neizsakāmi laimīga, tas tik bieži nemaz nenotiek, un vēl man nav ne jausmas, kur man agrāk bija spēks tik drūmam alkoholismam, kādu es reiz piekopu (visa fiška ir tajā, ka jātur tempu un jābūt pālī konstanti, nevis tikai reizi periodā, bet vai tas vairs ir būtiski).

No terapijas, kurā gan pagaidām norit tikai priekšspēle un visi sūdi vēl nav paspējuši uznākt augšā pa trubām, man jau ir jēla visa dvēsele, jo kurš būtu domājis, ka būs tik smagi, ka es nevarēšu salikt kopā divus vārdus un man būs savu sāpi jāmēģina nodefinēt ar kartītēm, uz kurām uzzīmētas žirafes kā tādā jobanā bērnudārzā (kurā, starp citu, neesmu gājusi ne dienu, lol); ir grūti un reizē ārkārtīgi mierinoši, un vispār man tas bija jāizdara jau sen, jau mazpadsmit gados (the hell with it, māte mani varēja pierakstīt rindā jau tad, kad kārtoja man dzimšanas apliecību), es būtu tik daudz ko aiztaupījusi sev un citiem, es būtu izaugusi par tik brīnišķīgu cilvēku, ka bail.

Vasarā, atvaļinājuma izskaņā braucu atpakaļ uz Dievzemīti ar nakts autiņu no Varšavas, bija neiedomājami karsti un auksti reizē, es nevarēju iemigt ne ar ausu aizbāžņiem, ne ksanaksu, bija jau tumšs un tikai garāmslīdošo fūru kabīnēs dega pa kādai lampiņai, un austiņās nepielūdzami skanēja

Waiting for your love to happen
Is like waiting for a drug that never kicks in