Visu laiku ir vājprātīgi karsts, es guļu zvaigznītē uz mūsu milzīgā matrača, maratonēju Orange is the New Black jauno sezonu un lēnām iztvaikoju; vēlāk man sametas neiedomājami skumji un es apraudos, viņa slauka manas asaras savā kreklā un apgalvo, ka viss būs labi, bet es savā stulbajā galvā kategoriski atsakos salikt kopā to, ka kaut kas vispār var tik ilgi un konstanti būt labi, nemaz nerunājot par to, ka tas varētu notikt ar mani.

Atvaļinājums bija tieši tāds, kādu es to iedomājos - divas burvīgas nedēļas miega un datorspēļu.