Pēdējā laikā es praktiski nesarunājos ar cilvēkiem, un likumsakarīgā kārtā cilvēki nesarunājas ar mani; tas būtu jālabo, taču man tik ļoti nepatīk kādam uzplīties ar savu esamību un nepiepildītām sociālajām vajadzībām, tas liek man justies kā kreditoram, kas terorizē nemaksājošu parādnieku, kā Stacijas tuneļa tantiņai ar nomuļļātu makdonalda čašku rokās, mēģinot saubagot kādu visžēlīgi atmestu uzmanības skrandu. Kurā brīdī mana veiksmīgi notušētā sociofobija atsāka zelt un plaukt, es nezinu.
Alkohols ik dienu pazūd manī kā atejā, un rīt darbs, protams, vienmēr tikai darbs - all day, every day.