Pirms gada šajā pašā dienā mani profesionālie pienākumi lika man konveijera cienīgā manierē cept hotdogus mentiem, kas dežūrēja pie Brīvības pieminekļa, un to tur patiešām nebija mazums, manu mīļo patērētāj, to es spilgti atceros - kāpēc gan miermīlīgu puķītes nolikšanu ir jāapstāv kā nezkādu pilsoņu dumpi, savukārt 9. maija svistopļaskas tiek uztvertas pilnīgi mierīgi.
The spring time is springing, man konstanti nāk miegs neatkarīgi no gulēto stundu skaita, visu dzīvi pavadu darbā [ģimenes budžets brīnumainā kārtā vēl nav apsīcis, tas priecē, taču laiks iet un manos plānos īsti neietilpst apgādāt pilnīgi darbspējīgus cilvēkus - protams, pēc idejas bērni ir paredzēti tieši vecāku apgādāšanai grūtā brīdī, taču mātes pisējs šajā kategorijā pat gribēdams neierakstās; man nav jālec divu dirsu augstumā, lai viņš varētu turpināt gulēt uz dīvāna, turklāt vienreiz jau es biju ģimenes vienīgā barotāja, man ar to tīri labi pietika], un dienā, kad man beidzot būs brīvs, varētu apvilkt zābakus un aizbraukt līdz jūrai [protams, pirms tam noguļot kādas 15 stundas].
Dzīvojieties.