Reizēm man šķiet, ka pilnīgi visas pasaules lietas, kuras es nesaprotu vai ar kurām es nemāku tikt galā, spētu atrisināt nazis rīklē, klofelīns vakariņās vai izpletņlēciens bez izpletņa, bet jau pēc neilga laiciņa Dionīss ir man rokā ielicis pudeli un noglaudījis galvu, un tad es atkal varu iet, būt un dot, cik nu akumulators atļauj.

Meh, jāiet uzpīpēt. Benzīntankā.