dhonass radošā kolektīva valdes priekšsēdētāja ir pārvilkusi savu līdz kaulam izsalušo organismu no darba mājup uz deklarēto dzīvesvietu, lēni šļurbā viskiju [nosalušo kāju asinsapgādei, nekam citam, jau labu laiku es neprotu piemauties plānoti un ar nodomu, alkohola litri pazūd manī kā atejā, taču kad ir paredzēta vienkārši simboliska iedzeršana vai kāds krodziņa vakars, še tev, Anniņ, vasarsvētki, trīs ali un es esmu mīksta], un laikam nav jēgas lamāt no mājām izlīdušos pilsoņus, kuriem tieši šobrīd ir neatliekami svarīgi mīcīties pārpildītos transportos [kā lai tu, cilvēks, aizbrauc mājās no darba, KĀ] un iet skatīties, kā Rīga staro - bail domāt, kas būs rīt, bet katram jau savi priekšstati par izklaidēm, ko tur nu vairs.
Lai iet drusciņ impulsīva reidža, sen nav tāds bijis - es tagad runāšu kā bezbērnu sučka bez jebkādām mātes jūtām [kas es īstenībā arī esmu], bet jēziņ, kāpēc ir pašā pūļa trakumā jākuģo cauri jau tā šaurajai Vecrīgai ar gigantiska apmēra bērnu ratiem, tavs troņmantinieks tāpat nesaprot, kas ellē tur staro, un protams, es jau dzirdu, kā pūlis ar mēslu dakšām stāv aiz mana loga un iebilst 'bet mēs taču arī esam cilvēki, mums arī gribas kaut kur iziet un nav, kam to bērnu atstāt', nu kā tad, festivāls notiek 4 dienas un jūs visā plašajā pasaulītē esat vieni kā pimpji pirksti, drošvien grūti arī kinderu iekrāmēt ķengursomā, slingā vai vēl kādā alternatīvā bērnu transportēšanas veidā, par ko man dotajā brīdī nav ne mazākās nojausmas [es zinu, ka būšu draņķīga māte, ja vispār kādreiz būšu, es zinu].