Esmu nākusi pie secinājuma [neraugoties uz to, ka esmu strādājoša sieviete, man ir daudz brīva laika, ko es, protams, velti netērēju; es lasu grāmatas, griežos ap savu asi, iegūstu arvien jaunus vaļaspriekus un apsveru, ko mīļajiem dāvināt Ziemassvētkos, un tad, kad viss iepriekšminētais man ir noriebies kā rūgta nāve, es truli sēžu un domāju], ka varbūt tas ir likumsakarīgi, tam visam tā arī ir jābūt - paskatīsimies retrospektīvi, es vienmēr esmu bijis labais bērns, veiksmīgs, gudrs, mierīgs un paklausīgs, nekādu ievērojamu palaidnību, nekādas vecāku saukšanas uz skolu un nekādu sirmu matu, gatavais lepnums, ko nav kauns stādīt priekšā pat ķeizaram, galva īstajā vietā, viss padodas un skolotāji sajūsmā mīž karstu, nekādu cigarešu, alkohola un narkotiku [ha-ha-ha], un visi, visi bez izņēmuma to vien darīja, kā dzesināja mutes, klārējot, kas tik viss no manis neizaugs, nākotne balta kā ar Persil nupat izmazgāta, iedzīvosies naudā un slavā, strādājot ar galvu, nevis rokām, kā to darīja trejdeviņas iepriekšējās paaudzes, apprecēs fantastisku vīrieti, varēs vairs nekad mūžā nestrādāt un mierīgi štancēt mazbērnus, dzīve putos, mutuļos un līs pāri kastroļa malām, un cik laimīgi būs mani vecāki, kad meita ar vienu rokas mājienu nodrošinās visiem all included vecumdienas kādā saulainā vietiņā [cik ērti un pārdomāti, atstājiet visu meitas ziņā un dzīvojiet nost - ja būtu piepildījies manas mātes slepenais plāns par manis atstāšanu slimnīcā uzreiz pēc dzimšanas, diez vai viņi tik laimīgi čiepstētu], un paskat tik, kur jūsu bezbožna talantīgais [© kāds slavens Cibas aktīvists] lolojums un acuraugs ir tagad, kādam sunim dirsā [protams, tā ir galvenokārt mana vaina, es to nevienā brīdī neesmu noliegusi], kamēr pārējie, kam vienā laidā pareģoja specskolas, cietumus un mauku mājas, ir iedzīvojušies krietni vien labākos robos, sakārtojuši dzīvītes grāmatvediski precīzi un viennozīmīgi tiek ar visu galā. Adobe Illustrator.