Kad es iedzeru [kas atgadās visai bieži, jo tā ir faktiski vienīgā lieta, ko es daru, ja neskaita darbu, miegu un nebeidzamos, gaismas pielietos interneta laukus], pie manis atgriežas viss, no kā es tik izmisīgi esmu pūlējusies tikt vaļā, un tad es domāju, ka varbūt es daru visu nepareizi jau kopš pašiem pirmsākumiem, varbūt man vajadzēja kļūt par aptaurētu bumbuļgalvu ar ķebļa intelektu, pieņemt Cosmopolitan par savas dzīves vienīgo vadlīniju un jau ap gadiem divpadsmit būt gatavai paplest kājas ikvienam, kas būtu gatavs starp tām kaut ko iebāzt; jauna mūža mīlestība katru vīkendu, miljards labāko draugu un nevainojama stervas reputācija, bet kur nu, tā vietā es kļuvu par überintelektuālu draudzeņu somiņu statīvu ballītēs [es neeju uz ballītēm un man nav arī draudzeņu, ar kurām kopā piedienētos ko tādu veikt, tāpēc pat šis punkts atkrīt], par galma karalisko putnubiedēkli un morālu 'принеси, подай, пошел нахуй не мешай', to vienmēr sasniedzamo krīzes tālruņa operatoru, kas uzceps tev kartupeļus, pēc vajadzības uzjauks kaut ko mierinošu un līdz rīta gaismai klausīsies, cik briesmīgi slikti tev iet un ļaus noraudāt slapju visu krekla piedurkni, kāpēc gan ne, un kad tu pats iebrien purvā līdz acīm, huj tev kāds striķi pasviedīs. Dzīvojieties.