Lēnām taisos uz darbu un man nāk vēmiens - nē, šoreiz ne darba ziņā, muļķības, darbs patiešām kaulus nelauž un neliek man justies kā pēc hotdogiem smirdošam ogļracim, kas saules gaismu redzēja tikai pa ceļam uz autobusu, nē, šoreiz ne.
Es nesaprotu, kāpēc lietas ir tik ļoti dirsā, es varētu atdot visu, kas man ir [man jau nekā īpaši daudz tāpat nav, bet tomēr] vai sākt ar lūgšanām uzplīties kaut kādiem dieviem, lai tev būtu kaut mazdrusciņ vieglāk un es varētu naktīs mierīgi gulēt.