Uz monitora satupuši naktstauriņi un maisa lasīt cibu, svoloči.
Niecības klanās, prominences lūdz uz pieņemšanām un publika sajūsmā lauž krēslus - džankijs par excellence ir sagaidījis tripa galastaciju un kā solīds īrnieks pārnācis mājās, kur skatās olimpiskās spēles, ēd Kijevas kotletes, klausās svešu plejlisti [ko faktiski zin no galvas, pateicoties tiem ilgajiem vakariem 27. dzīvoklī], plāno izvilkt savas apgrēcīgās miesas pastaigā [līdz lidlaukam vai vismaz nočņikam, kā iegadīsies], rītausmā taisās uz jūru un jūtas tieši tik skumji un nožēlojami, cik tas šajā scenārija punktā ir iespējams, taču tas nekas, beibes, esiet bez bēdu, mana skaistā nākotne jau ir rūpīgi iefasēta burbuļplēvē un pasta šķirotavā gaida savu kārtu, bet pagaidām lai asaru kanāli izventilējas [oh god, why]. Dzīvojieties, patērētāji.