Man ir grūti ap sirdi, es gan lielākoties esmu bajevaja baba un eju kā tanks pāri līķiem un gruvešiem, aiz sevis atstājot ne tikai logu uz Eiropu, bet veselu iebraucamo vietu, taču man ir grūti - kas gan ir ļoti muļķīgi, jo velnsparāvis, man taču viss ir un vēl vairāk, vecās lietas ir veiksmīgi atstātas tur, kur tās ir, dzīvītei veikts ne tikai kosmētiskais, bet kapitālais remonts un viss rit savu gaitu, bet nē, es joprojām eksplozīvi reaģēju uz noteiktām lietām, dura.
In other news, pabiju Brieža bērēs [man nav ne jausmas, pēc kuras piecgades es pati došos pa skuju taku, taču tādus pakaļpalicēju pūļus es diez vai spēšu savākt pat pa trīs mūžiem], saņēmu svēto Trifeļkombaina akceptu drukāt un nodot d-darba teorētisko daļu, kas nozīmē vēl tikai pēdējoreiz saņemties un pēc nedēļas aizstāvēties [līdz ar to arī laimīgas beigas un mēnesi ilgu plostu, ha], aizvadu pēdējās dienas sirdsmīļajā darbavietā [man, protams, patīk rītos stāvēt ārā pie durvīm ar kafiju milzīgā krūzē, smēķi zobos, noraudzīties Brīvības ielā un baudīt pēdējās minūtes pirms maiņas sākuma, bet es tomēr gribu vismaz dažas nervu šūnas par piemiņu no laika, kad es vēl nebiju sajukusi prātā no nepārtrauktajiem kontrolpircējiem, varbūtkādāmmaizītēm, rindām līdz Katedrālei un cilvēku stulbuma] un vēl šķiet, ka pamazām atgriežos apreibinošo vielu gādīgajās rokās, sen neesmu tur bijusi. Dzīvojieties.