Ir brīvdiena, kurā es prokrastinēju, kaut gan uzradies pasūtījums un vēl jau arī tā kā derētu mācībiestādi absolvēt - lietas iet uz priekšu lēni un mokoši, taču gan darbvadim, gan Zommerei ir viedoklis 'Ai, es jau zinu, ka te viss būs, ņemies vien tālāk', kā rezultātā es neizjūtu nekādu spiedienu, kas liktu man savākt savas slinkās, izlaidīgās miesas un kaut kam beidzot pieķerties - nē, beibes, šis viss ir jāizbeidz, es uzvilkšu kaut ko pieklājīgāku un sēdīšos autobusā, lai brauktu uz objektu, un ja man šīs dienas beigās nebūs sametināta kaut viena pastkarte, es svinīgi zvēru atmest šim neauglīgajam procesam ar roku un pasludināt sevi par izgāzušos visās radošajās jomās, atinstalēt visu Adobes paku no portabļa, atdot visus art supplies Jānim, kurš tos noteikti varētu izlietot prātīgāk, nekā es līdz šim esmu varējusi, un kaut kā dzīvot tālāk.
Man ir mazliet skumji apzināties savas asociālās būšanas - darbs ar kvadriljons cilvēkiem dienā pārsvarā liek man vēlēties neredzēt nevienu pašu cilvēku sugas pārstāvi [līdz ar to tas smagi ietekmē manu jau tā neesošo sociālo dzīvi, pēc kuras es tomēr periodiski izjūtu vajadzību], mani kādreizējie draudziņi kļūst par maniem tagadējiem dīleriem [bet tas jau ir stāsts kādai citai cibas reizei, kuras pienākšanu es jums nevaru apsolīt], un šķiet, ka es esmu kaut kādā vienā punktā tik ļoti sajājusies [lasīt: sapisusi pati sev galvu], ka tagad ir grūti izdalīt, ko ellē es gribu un vai vispār gribu, varbūt tomēr ir jāatgriežas pie māsterplāna par absolūtu izolēšanos no visa un visiem kautkādā Latvijas lauku aizpakaļā - ko es tur darītu, nezinu, bet par ko gan ne, sabiedrība tāpat sevišķi pēc manis neilgosies, galu galā.
Dzīvojieties, patērētāji.